Dakteru Leinas un Čārlza mājās ir pieņemta mājkalpotāja Matilde. Viņa pametusi Brazīliju, jo abi vecāki, kuri visu mūžu esot nemitīgi jokojuši, tagad miruši. Ingas Alsiņas Matilde ir jauka, mīlīga, koķeta, vitāla un gribas ticēt, ka viņas senči tiešām bijuši neparasti. Taču pagātnes tēli – Matildes sencīši, kas uz skatuves parādās Maijas Apines un Ģirta Krūmiņa izskatā, šīs ilūzijas nojauc. Viņu parādīšanās ar samocīto smiešanos un neveiklo mīņāšanos rada neērtības sajūtu, liekot uztvert notiekošo drīzāk kā farsu. Vēl jo vairāk iespējamos notikumus anekdotē vērš apstāklis, ka otrajā cēlienā M. Apine tēlo uz nāvi slimo Anu, bet Ģ. Krūmiņš nu ir Leinas vīrs Čārlzs, kurš Anu ne tikai ārstē, bet arī neparasti kaislīgi iemīl to. Čārlzs ar Anu ir tikpat apsēsts, kā I. Alsiņas Matilde ar jaunu joku sacerēšanu, kamēr Anu vairāk līdzinās simbolam, ne dzīvai sievietei, jo M. Apine nāvīgi slimo pacienti atveido ar patētisku neirastēniju. Par sievieti simbolu Anu vērš arī stilizētais kostīms nāves ainā, kurš asi kontrastē ar pārējo varoņu ikdienišķajām "ielas" drēbēm (kostīmu māksliniece Večella Varslavāne).
Grūti uztvert, par ko īsti izrādes veidotāji vēlējušies stāstīt – vai par to, ka sieviete nav mazāk vērtīga, ja nemīl dzenāt putekļus, vai par to, ka joki un smiešanās ir zāles pilnīgi pret visām dzīves nelaimēm, vai par to, ka jebkurš var iemīlēties pa īstam un tad visiem apkārtējiem tas jāuzņem ar nedalītu prieku, pat ja tiek izjauktas iepriekšējās attiecības. Šajā nenoteiktības mudžeklī silti un cilvēcīgi tomēr izskan Elitas Kļaviņas Leinas stāsts. Kaut arī kārtību mīlošā sieviete – darbaholiķe tiek nedaudz kariķēta, aizkustina ar kādu pašironisku patiesīgumu aktrise atklāj Leinas likteni un nebaidās kļūt smieklīga. Līdzīgi arī Regīna Razuma kārtīgās mājsaimnieces Virdžīnijas lomā kā uz naža asmens filigrāni balansē starp komisku un dramatisku sievietes tēlu.
Dakteru ģimenītes savādo attiecību un pārpratumu stāsts tiek izspēlēts Annas Heinrihsones funkcionāli asprātīgajā scenogrāfijā. Spēles laukums atgādina kādas klīnikas apartamentus – dibenplānā atrodas stilizēts medikamentu skapis, kas vienlaikus kalpo par viesistabas "sekciju"; gludināmais dēlis jau nākamajā ainā tiek izmantots kā operāciju galds; spēles laukumā pa reizei tiek iestumts balkons- Anu mājoklis vai Matildes skapis – čemodāns – altāris. Scenogrāfijas detaļas šurp un turp viegli "transportē" paši aktieri, tā netieši uzsverot tieši spēles stilistiku nevis reālpsiholoģisku stāstu.
Izrādi noslēdz vienošanās kopīgā dejā – aktieri ar puķu podiem uz galvas mēģina dejot sambu (horeogrāfs Agris Daņiļevičs). Taču vēl būtiskāks par neveiklo sambu ir jautājums – kādēļ Varim Piņķim, Edgaram Samītim un Andim Strodam (šim aktierim gan vēl ir viena epizodiska lomiņa kā anesteziologam) jānāk uz darbu tikai tāpēc, lai kāda iestudējuma finālā vien pagrozītu gurnus?!...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
