Dusmas mēdz rasties arī tādēļ, ka viesizrāžu, festivālu rīkotāju skaļi izreklamētie ārzemju iestudējumi visai reti sagādā tiešām neparastu pārdzīvojumu vai pārsteigumu. Bet varbūt tā ir tikai mūsu subjektīvi retrogrādā uztvere, kas liek domāt – ja kaut kas atvests no ārzemēm, tad tam jābūt daudzkārt nozīmīgākam un labākam, kā iespējams redzēt pašu mājās. Un izrādās, Latvijā tapusī māksla nav mazāk vērtīga, interesanta un oriģināla. Tāpat – pseido māksla un pašpietiekamas provokācijas sastopamas gan tepat pie mums mājās, gan ārpus Latvijas robežām. Tāpēc arī "salīdzināšanās" dažādos festivālos ir svētīga.
Festivāla kontekstā droši vien tikpat būtiski runāt par to, kā realizējušies festivāla mērķi un koncepcija. Nu jau tradicionāli "Homo Novus" piedāvāja tikšanos ar teātra, dejas un performanču māksliniekiem: izrādēs un filmās, kā arī personīgajās sarunās festivāla centrā (kafejnīcā "Andalūzijas suns"). Noteikti gribu atzīmēt šā gada sarunas ar māksliniekiem – tiešām labi zināmiem vārdiem Eiropas teātra kontekstā: Kristianu Smedu, Romeo Kasteluči, Džonatanu Barouzu, u.c., kas operatīvi tika atspoguļotas šogad pirmo reizi izveidotajā festivāla mājas lapā www.homonovus.lv. Bija patiess prieks lasīt pieklājīgus un pamatotus festivāla apmeklētāju komentārus par redzēto, kas neapšaubāmi ir svarīgi ne tikai festivāla organizatoriem, bet arī pašiem skatītājiem. Jā, ir pēdējo festivālu laikā izveidojusies sava "Homo Novus" publika – pārsvarā gados jauni cilvēki. Tomēr esmu pārliecināta, ka jebkurš no festivāla piedāvājumiem kādā auditorijas daļā guva nepieciešamo rezonansi, lai gan uz atsevišķām izrādēm bija pat kardināli pretējas reakcijas. Un tā ir dzīvas mākslas pazīme. Vieni vardarbības demonstrējumu uz skatuves (BR.#04 BRISELE) spēj uztvert kā augstāko un iedarbīgāko mākslu, citus tas atstāj vienaldzīgus vai provocē uz slēptu agresiju, kamēr teātra vēsturē Romeo Kasteluči un Societas Raffaello Sanzio "Eiropas civilizācijas eposu" varbūt tiešām ierakstīs kā "21. gadsimta vērienīgāko notikumu Eiropas teātrī".
Ja man šķita, ka otrajā festivāla pirmizrādē Paisums un bēgums īsti "nelīmējās" kopā koncepcija ar teatrālo situāciju Upīša pasāžā, tad citam tas varbūt bija pats lieliskākais vakars visa festivāla laikā, jo tika uztverts kā piedzīvojums. (Arī laiks tiešam bija burvīgi silts šiem vēlajiem rudens vakariem!) To var uztvert arī tik vienkāršoti, taču apsolītā "domu lasīšana" titros, manuprāt, bija vērojama tikai dažās epizodēs – piemēram, kur Ivara Auziņa Vīrietis uz ielas stūra gaida Sievieti vai Andra Bērziņa Vīrietis otrā stāva logā smēķē, "aizmucis" no turpat notiekošās ballītes. Vairumā epizožu titros redzamie teksti bija kādi pagātnes stāsti, kurus varētu pierakstīt jebkurai iestudētajai situācijai.
Līdzīga vērošana "it kā pa atslēgas" caurumu notika arī viesnīcā "Alberts", kur divas naktis pēc kārtas piecu stundu garumā ilga vāciešu Gob Squad inspirētā performance "Istabas serviss". Absolūti aktuāla "teātra" forma laikmetā, kad gandrīz visi lielāko dzīves daļu pavada pie ekrāniem – vienalga, TV vai datora. Ne velti arvien pārliecinošāk izskan pareģojumi, ka drīz cilvēki vispār iztiks bez personīgas un intīmas komunikācijas, kad visu būs iespējams nokārtot caur "ekrāniem". Šādā kontekstā es tomēr esmu laimīga, ka man ar vienu stundu šajā "lūrēšanas" seansā bija gana, lai dotos prom un pievērstos sakarīgākām nodarbēm, nenoliedzot, ka pasākums bija gana atraktīvs un vienu no aktieriem (Bastians Trosts) tiešām skatīties varēja stundām.
Īpaši ar savu pozitīvo lādiņu, kā arī oriģinālo kustības, ritma un skaņas attiecību pētījumu festivālā izcēlās Džonatans Barouzs un Mateo Fardžions no Londonas savā dejas izrāžu triloģijā. Kā izteicies Orests Silabriedis festivāla mājas lapā: "šī izrāde tiklab iederas gan teātra, gan mūzikas, gan dejas festivālā. Brīnišķīgs bezžanra paraugs. Mūziku katrs var pievienot pēc garšas". Varētu teikt – īsts festivālu "kumosiņš" un prieks dejas profesionāļiem.
Neesmu gan šajā rakstā pieskārusies visiem festivāla notikumiem, jo tāds nebija mans uzdevums. Ar īsa laika distanci vien atcerējos piedzīvoto vai ar īstu labpatiku pārdzīvoto. Nav jau nevienam jāpierāda, ka festivālam Homo Novus savas tradīcijas ir jāturpina. Festivāla bohēmieši nu jau aizbraukuši. Šķiet, jau tiek domāts par nākamo Homo Alibi, kas nākamajā rudenī fokusēs uzmanību uz objektu teātri. Viss turpinās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
