Jaunais Rīgas teātris šosezon tiešām “bliež ar maigumu” (režisora A.Hermaņa izteikums) un dažādiem realitātes šovu paveidiem.
Izrādē “Garā dzīve” tiek radīta ilūzija, ka vērojam piecu pensionāru dzīvi vienas dienas garumā, izrādē “Taisām Strindberga “Jūlijas jaunkundzi”” dota iespēja skatīties izrādes mēģinājumu procesu, bet izrādē “Tālāk” Gorkija luga tiek spēlēta, parodējot realitātes šovus. Lai vai kā, personīgi man vissvarīgākā ir atziņa, ka JRT turpina sarunāties ar savu skatītāju.

Viss tikko minētais ir attiecināms arī uz režisores Elīnas Cērpas veidoto izrādi “Daudz laimes, lāci!”, kurā kā aktieri iesaistīti cilvēki ar attīstības traucējumiem. Skatītājs seko kādas cilvēku grupiņas nosacītai ikdienas realitātei, ar ko izrāde visai konsekventi ierakstās JRT šīs sezonas mākslinieciskajā koncepcijā. Taču par šo izrādi pārsvarā runā tikai kā par svētīgu darbu.

Atzīšos – arī es drusku baidījos no neparastā, nezināmā, neparedzamā. Neraugoties uz to, ka man jau bijusi ļoti pozitīva pieredze ar dejojošu invalīdu priekšnesumiem: pēdējā “Homo Novus” festivālā Videodeju programmā, Britu deju kompānijas “CandoCo” 4 minūšu videogabaliņā “Hands” interesanti un asprātīgi dejā bija iesaistīts vīrietis ratiņkrēslā. Un nevienam pret šo videohoreogrāfiju nav ienācis prātā izturēties kaut kā īpaši līdzjūtīgi.

Var jau būt, ka iestudējums “Daudz laimes, lāci!” pirmizrādēs nepārliecināja kā mākslas darbs. Bet, pēc izrādes noskatīšanās, jutos sašutusi, ka izrāde tiek vērtēta ārpus mākslas kategorijām. Taču tai ir sava stingra dramaturģiska struktūra (radījuši Ivo Briedis un Dace Vanaga) un noteikts vēstījums skatītājiem!

Jā, tajā spēlē invalīdi – neprofesionāli aktieri, taču stāsts jau ir ne tikai par viņiem, bet par Citādo. Nav jābūt ne garīgam, ne fiziskam invalīdam, lai cilvēks kādā brīdī arī uz savas ādas nežēlīgi izjustu savu citādību. Tikai vairumam no mums šīs citādības un atstumtības sajūtu “lēkmes” pāriet. Šiem cilvēkiem vairāk vai mazāk izolētiem jādzīvo visu mūžu. Līdz ar to par emocionālo un dramatisko kulmināciju kļūst brīdis, kurā izrādes dalībnieki seko savam Lācim (cilvēka augumā īsts miška – Santa Grīnfelde vai Lauris Johansons) uz skatītāju zāles izeju. Tur, aiz tām durvīm varētu būt nedroši, par ko liecina izrādes vadītājas satrauktā balss TV ekrānā: “Nāciet atpakaļ! Sakiet lācim, lai viņš nāk atpakaļ. Atgriezieties! Tas var būt bīstami!” Trauksmes sajūta pārņēma arī mani. Bet Lāča dzimšanas diena bija iesākusies tik jauki…

Paralēli šai citādības tēmai noteikti gribētu akcentēt divvalodību izrādē. Lielākā puse no dienas aprūpes centra “Saule” audzēkņiem ir krievu tautības. Un arī izrādē vairāk skan krievu valoda. BET! Šie jaunieši saprot abas valodas un arī runā abās valodās! Reālajā dzīvē cilvēki, kuriem nav garīgās attīstības traucējumi, reizēm spēj komunicēties tikai vienā valodā…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit