Izrādes apskats: 1984. Ir laiks. Ir briesmīgs laiks
Foto: Publicitātes foto

Vajadzēja ilgāku laiku, lai vispār saņemtos rakstīt par Liepājas teātra jauniestudējumu "1984". Tēma, par ko teātris šoreiz runā, ir tik nepatīkama un aktuāla, ka pat domāt ir sāpīgi. Vienīgais "balzams", kas šajā situācijā kaut drusku nomierina, ir apziņa, ka režisore Laura Groza-Ķibere kopā ar radošo komandu izveidojusi mākslinieciski spilgtu un skaidru uzvedumu, tāpēc Liepājas teātris sevi atkal pierāda kā godīgu un ļoti drosmīgu sarunu biedru gudram un domājošam skatītājam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vērtējums:

Tā kā Laurai Grozai-Ķiberei pašai veidot Džordža Orvela antiutopijas dramatizējumu šķitis neiespējams uzdevums, izrādei izmantota Roberta Aika un Dankana Makmillana versija, ar kuru gan, kā liecina režisores runātais intervijās, viņa pati nav bijusi īsti apmierināta. No savas puses varu piekrist, ka, iespējams, didaktisks un nedaudz neveikls, piemēram, ir izrādes ievads ar aktieru omulīgo tējas dzeršanu un Orvela tekstu komentēšanu. Vismaz manī tas radīja pārāk lielu distanci, it kā Orvela sacerētajam stāstam uz mani nevajadzētu attiekties ne mazākajā mērā.

Iespējams, vienīgā kaut cik adekvātā forma, kā vispār kaut ko tik šausminošu stāstīt, ir šķietami aušīgā spēlēšanās ar filozofisko ideju par spēju un nespēju patstāvīgi domāt. Tas konsekventi realizēts visas izrādes garumā. Uzveduma ansambļa dalībnieki, atveidojot Orvela varoņus, gandrīz visu izrādes laiku atrodas tādā kā viegla pozitīvisma transā. Ārēji šķiet, ka pat Vinstons ir pieņēmis attiecīgās sabiedriskās sistēmas spēles noteikumus – esi pozitīvs it visā!

Jau no izrādes sākuma tomēr redzam un dzirdam, ka Egona Dombrovska Vinstons tomēr mēģina domāt, saprast, izskaidrot notiekošo. Ar viņa repliku "es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc..." sākas izrāde, taču atbilde īsti netiek dota arī finālā.

Tas ir uzdevums katram pašam. Un atbildes ir šausminošas. Lielās līnijās mēs dzīvojam tieši tādā bezdomu pasaulē: skrienam pa simtpadsmit darbiem un projektiem, kārtīgi neko nespējam izdarīt, atskaitēs rakstām, ka viss kārtībā, bez ierunām pildām idiotiskas darba laika uzskaites tabulas, kurās nepārtraukti melojam utt. Un pēc tam atpūšamies vai izklaidējamies ar "Degpunktā" vai kādu attapības/zināšanu šovu, kura parodija tematiski izvērsta izrādes otrajā pusē, tuvojoties finālam jeb Vinstona galējai "pāraudzināšanai".

Ja tas nebūtu traģiski (attiecībā uz mūsu laiku), varētu teikt, ka aizraujoši ir domāt par to, kā izrādi mēģināts būvēt ap "dubultdomas" ideju. Orvela radītajā darbā ideālās sabiedrības domāšanas sistēma jāattīsta un jāpilnveido, pēc iespējas samazinot vārdu krājumu. Attiecīgi samazinot arī iespēju kaut ko analizēt, komentēt, saprast ārpus iepriekš pieņemtiem standartiem. Dubultdoma nozīmē, piemēram, arī to, ka viens un tas pats vārds vai ideja var vienlaicīgi nozīmēt diametrāli pretējas lietas vai pārliecības. Izrādē tas brīnišķīgi izspēlējas, pirmkārt, jau ar glīti un koši ģērbtajiem varoņiem.

Ilzes Vītoliņas darinātie stilīgie kostīmi ir tikai maskas, zem kurām dzīvu cilvēku nemaz nav. Smukums ir viņu ārējā čaula, taču simpātiska un uzmanību piesaistoša. Tāpat izklaides/spīdzināšanas šovs "Ir laiks" pulsē atraktivitātē, tas ir košs un vitāls, bet tajā pat laikā – Vinstona būtību pilnīgi iznīcinošs. Tāpat kā mēs pamazām tiekam nozombēti caur TV ekrāniem, planšetēm un telefoniem. Turklāt mēs tam ļaujamiem labprātīgi.

Asociācijās par mūslaiku paražām aizved arī "ēdināšanas" detaļa. Ja šausmas pārņēma, lasot grāmatā par smirdīgo pļuru, no kā lielākā daļa Okeānijas sabiedrības pārtiek, tad patiesībā – ne mazāk briesmīga ir mūsdienu sabiedrības ēšanas paradumi. Un arī izrādē varoņi patērē kaut ko līdzīgu tiem "ēdienu" komplektiem, ko vairums no mums ikdienā lieto ātrās ēdināšanas ēstuvēs un pat dārgās lidmašīnās.
Pateicoties Egona Dombrovska precīzajam aktierdarbam, teju neticamā caurspīdīgumā ieraugām Vinstona domāšanas procesu. Rodas izjūta, ka loma ir rakstīta tieši šim aktierim, kurš reizē atsvešināti, reizē jutīgi izdzīvo viena "neticīgā toma" dzīves periodu.

Nedaudz žēl, ka uzreiz, redzot scenogrāfa Martiņa Vilkārša un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas koši tēlaino vidi, ir skaidrs, ka tikai viens cilvēks, proti, Vinstons, ir atšķirīgis. Tādā ziņā, atšķirībā no Orvela, skatītājam nav īpaši jāpiepūlas, iespringstot "izmeklēšanā" - mēģinot atklāt, vai sižetā no jauna ienākošais varonis Vinstonam būs "patiess" domu sabiedrotais vai tomēr tikai funkcija. Arī ieraugot Agneses Jēkabsones Džūlijas ārējo izskatu, nav ne mazāko ilūziju, pat ne uz brīdi, ka viņa varētu būt Vinstonam līdzīgs "cilvēks". Kaut arī izrādes nosacījumos aktrise ir īsts enerģijas kamols, kas "darbina" Vinstonu vēl lielākai vēlmei "saprast KĀ".

Vēl starp aktieriem gribētos izcelt Gati Maliku – kā absolūtu situācijas valdnieku un šova "Ir laiks" konferansjē, pilnībā pakļaujot sev "publiku" abās rampas pusēs. Ilgi un nežēlīgi. (Un atkal dubultdoma – es sajūsminos par kaut ko tik necilvēcīgu!) Lielisks šajos absurda spēles noteikumos ir arī Leons Leščinskis Pārsona lomā – kā īsta retro plate ar daudzkārtējo stāstiņu par savu brīnumpretīgo meitēnu. Viņa refrēns burtiski griež manā dvēselē. Bet meitēna lomā neticami un absolūti organiska ir Terēze Laukšteina.

Bez dubultdomas varu atļauties atzinīgi izteikties par Kārļa Auzāna mūziku, kas neuzbāzīgi un ļoti jūtīgi veido absurdi aktuālā sižeta fonu, kā arī par Lienes Gravas veidoto kustību partitūru, sākot ar asprātīgi pašironisko "fizisko rausti" un sanitāru "vēderdejām" kulminācijā.

Liekot punktu recenzijai, no vienas puses, pārņem atvieglojums – varēšu mēģināt no "1984" attālināties. No otras puses, pārdomas nerimst, jo šās sezonas repertuārs burtiski nonstopā liek domāt par cilvēka ne-daiļo vaigu un absurdu, ko tas visriņķī rada: "Visas viņas grāmatas", "Tumsas vara", "Valentīna", "12 krēsli", un martā jau gaidāms jauniestudējums– "Kāds parlaidās pār dzeguzes ligzdu"... Bet to, kas mūsu sabiedrībā notiek, neorganizē taču marsieši.

Tags

Izrādes apskats Liepājas teātris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form