Izrādes apskats: Atkočūna joki divos cēlienos. 'Trīnes grēki' Dailē
Foto: F64

Lietuviešu režisors Rolands Atkočūns, Dailes teātrī iestudējot "Trīnes grēkus", Rūdolfu Blamani "pārcēlis" uz Rīgas Centrāltirgu. Kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi tā bijusi gana auglīga ideja, kura uzvedumā attīstīta līdz īstai karuseļa ņirboņai – šodienīgas asprātības, vairāk un mazāk gaumīgs humors un atraktīvi joki mijas cits ar citu. Tikai ar Blaumani un lugas tekstu saistība vien pastarpināta.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Rolands Atkočūns jau iepriekš strādājis ar latviešu autoru darbiem: Liepājas teātrī iestudēts Blaumaņa "Ugunī", Dailē pirms pusotra gada – "Ceplis" (J. Lūsēna un E. Zirņa mūzikls). No abiem veiksmīgāks bija Liepājas iestudējums, jo oriģināli tika traktēts mums it kā tik labi zināmais teksts – režisors uzmanību fokusēja uz latviešiem kā tādiem, ne uz bezcerīgi skumjo Kristīnes un Edgara mīlas duetu. "Ugunī" caur (ar) Blaumani tika runāts par vakardienu un šodienu vienlaikus, bet Blaumaņa vecā valoda radīja zināmu distances efektu, kas labāk palīdz uz joprojām aktuālo paskatīties it kā no malas. Taču tieši Blaumaņa valodas specifika ir jaunā iestudējuma galvenais klupšanas akmens.


Par to, ka Blaumani nav nemaz tik viegli "pārmīcīt" pa jaunam, varēja pārliecināties pirms septiņiem gadiem, kad to Nacionālā teātra skatuvei "Pazudušo dēlu" modernizēja Inga Ābele (2004, rež. P. Krilovs), kaut arī lugas darbības pārcēlums uz mūsdienu gateri bija pat ļoti organisks. Savukārt "Trīnes grēku" notikumiem Centrāltirgū ir vairāk simbolisks raksturs, īpaši, ja ir grūtības izrādē ignorēt arhaisko Blaumaņa valodu. Daudzās vietās gan teksts ir "aktualizēts" ar mūsdienu leksiku un aktuālām reālijām, taču diemžēl tas nav darīts konsekventi visa uzveduma garumā. Tādējādi rodas izjūta, ka aktieri vispirms iemācījušies Blaumani "kā stāv rakstīts", bet, kad, radusies ideja par tirgu, cik nu iespējams sākuši mūsdienīgot savus dialogus.

Žēl, ka nav bijis viens dramaturgs vai vismaz valodas konsultants, kas spētu loģiskā pavedienā sakārtot no jauna radušos jēgu un kontekstus, lai nerastos neskaitāmie neloģismi darbībā un mizanscēnās. Lietuvietis, protams, nejūt valodas smalkumus, savukārt no katra aktiera atsevišķi nevar prasīt, lai viņš justu iestudējuma kopējo kontekstu, sižeta līniju attīstību, sazarotību un pārējos uzveduma caurviju smalkumus.

Var jau gan visu mēģināt traktēt kā postmoderni irdenu performanci un "nepiesieties", atceroties kaut to, ka Blaumanis savus "Trīnes grēkus" nosaucis par jokiem četros cēlienos. Ignorējot tēlu attiecību un sižeta attīstības loģiku, iestudējuma kolorītā tirgus vide ar košajiem tipāžiem sagādā daudz jautru pārsteigumu. Rosīgo tirgoņu galerijā pat grūti kādu īpaši izcelt, jo aktieri ar uzdevumu - apaudzēt Blaumaņa tēlus ar spilgtu faktūru un atraktīvu uzvedību – bijuši aizrauti. Krāsu spektrs tiešām plašs – no karikatūriskiem dīvaiņiem, (Ginta Andžāna un Mārtiņa Poča dubultais Vilis) līdz mērķtiecīgi vitālām tirgus sievām, kādas ir Lilitas Ozoliņas Mazbērzu saimniece un Made (Mazbērzu strādniece vai darbiniece? Arī programmiņā viss "stāv kā" Blaumanim – kalpi un kalpones…).

Mātes enerģisko darbošanos, lai savu dēliņu ieriktētu pareizās (bagātās) sievas apkampienos, var ļoti labi saprast. No otra dēla, jo Vilis acīmredzot jau dubultā deģenerējies, biznesa turpināšanu nav ko gaidīt. Līdz niansēm smalki pirmā uznākšana safantazēta Kristīnes Nevarauskas Madei – viņas "bizness" kūsāt kūsā: pat barojot savu Brencīti ar vistiņu, ausī iebāztais hands-free nepārstāj "strādāt". Vienīgi – kam viņai tāds pļēpaks Brencītis (Artis Robežnieks)? Var jau būt, ka viņai svarīgi būt kādam par aprūpes personu, vai varbūt Brencītis valdzina ar savu muzikālo talantu… Pirmajā parādīšanās epizodē ieintreģē arī Emīlijas jaunais traktējums –

Initas Dzelmes Lielbērzu saimniece ir īsta "caca", diskotēku modele un puišu iekārojama "fifočka". Tomēr tas izrādīsies tikai spožs pieteikums bez turpinājuma, jo otrajā cēlienā, sekojot lugas teksta loģikai, viņa ir kārtīgs darba rūķis ar visiem Blaumaņa tikumiem. Sulīgi šarmanta tirgus primadonna ir Mirdzas Martinsones Rembēniete, pašapzinīga draiskule – Ievas Segliņas Annule. Bet šoreiz, tikai it kā starp citu, sieviešu kolektīvā iemaldījusies Vitas Vārpiņas klusā apkopēja Trīne, kaut arī viņa visai mērķtiecīgi meklē partneri. Bet Trīnei vienkārši nepaveicas, turklāt – ne jau viņas kādu tur grēku dēļ… Varbūt viņa vienkārši ir nedaudz inteliģentāka uz visu pārējo fona? Vitas Vārpiņas Trīne ir tāda kā liekā, ne savējā, mēģina iejusties tirgus noteikumos, bet īsti nesanāk. Par to, ka viņa nav "iedzimtā", liecina epizodiski viņas runā dzirdamais latgaliskais piesitiens.

Nav pirmā reize, kad uz skatuves, salīdzinot ar sieviešu tēliem, stipri blāvāki un nevarīgāki tiek attēloti vīrieškārtas subjekti, kuri visas "rebes" ļauj riktēt sieviešiem. Dažs saglabājot pašcieņu (kā allaž organiski lomu jūtošais Pēteris Liepiņš), dažs tikai ap savu nabu redzošais (kā Arta Robežnieka Brencis), dažs tikai vienkāršākos dzīves priekus baudīt alkstošs (Laura Subatnieka Juris un Intara Rešetina Jaņuks), dažs tikai bagātas kundzes pavadā bīdāms un bakstāms (Pētera Gaudiņa Dāvis). Interesanti gan, ka tieši vīrieši piedalās kora mēģinājumā izrādes prologā. Tātad viņu vieta un misija laikam uzturēt dzīvu kultūru, kamēr sievas taisa "tirgu" jeb nodrošina ekonomiku.

Pārlasot lugu, šķita – kāds vēl Centrāltirgus, taču, vērojot izrādi, iecere pārliecināja. Tirgus ir absolūti reāla vieta, kur attīstīt Trīnes "grēkošanu" – ir gan kanāls, kur Brencim slīcināties; ir milzums šeptes, ko ņemties; klaču aparātam tirgus ir ideāla vieta; "pīpo" tirgū visi un visu utt. Tomēr, ja pamatā atstāts Blaumanis kā Blaumanis, vai organiskāks nebūtu kāds lauku tirgus placis, kur visas attiecību peripetijas un mīlas kaislības iespējams izspēlētos daudz organiskāk. Diemžēl Atkočūna traktējumā caurviju stāsts un kopējā ideja sanākusi krietni irdenāka, nekā četros mazajos gabaliņos kopā ņemtos nule kā Kamerzālē iestudētajā latviešu mūsdienu dramaturgu kopprojektā "12.diena".

Tags

Dailes teātris Izrādes apskats
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form