Izrādes apskats: Atspirdzinošie fantāzijas svētki Nacionālajā teātrī  (9)

Vērtējums:

Lai pamanītu visus režisoriskos knifus un iestudējuma estētiskās vērtības, ar vienu noskatīšānās reizi noteikti nepietiek. Izrāde ir dinamiski piepildīta gan ar asprātīgām zīmēm, gan arī ar vārdu spēlēm. Kaut šajā iestudējumā spēle valda pār tekstu, arī Edvīna Raupa lieliski iztulkotais (paša režisora veidotais) dramatizējums ausij nepaliek nepamanīts. Nedaudz vairāk kā divu stundu garā izrāde bez starpbrīža rit ļoti spraigi un jautri, lai nopietnākas pārdomas raisītu tikai jau aiz teātra durvīm.

Nacionālā teātra aktieru ansamblis sagādā patiesu gandarījumu. Nevar nejust, ka visi desmit "Mirušajās dvēselēs" iesaistītie aktieri ir aizrauti ar iestudējumā dotajiem uzdevumiem. Izņemot Kasaparu Zvīguli, kurš spēlē dvēseļu pircēju Čičikovu, pārējie kolēģi izrādes laikā izspēlē vairākas lielākas un mazākas lomiņas, taču vienalga tas ir stilistiski izturēts ansambļa darbs. Iepriekš, līdzīgu vīriešu ansambļa vienotību varēja baudīt valmieriešu uzvedumā "Nāves ēnā", ko veidoja Mārtiņš Eihe.

Kaspars Zvīgulis Čičikova lomā vērojams jaunā aktieriskā kvalitātē. It kā pazudusi skatuviskā nervozitāte, bet atvērusies spēja absolūti pakļauties iestudējuma spēles stilistikai un pārējam aktieru ansamblim. Šī Čičikova atveidotājs neslimo ar premjerismu un īpaši neuzsver dvēseļu blēža negatīvās iezīmes. Protams, tas izriet arī no režisora mērķiem, jo Kirils Serebreņņikovs mīl visus šos "meža dīvainīšu", Čičikovu ieskaitot. Atšķirībā no citiem varoņiem, Žvīguļa Čičikovs gandrīz visu izrādes laiku tērpts stilīgā uzvalciņā, kamēr pārējie kolēģi redzami gan galēji vienkāršā ielas apģērbā (pat treniņbiksēs), gan baltās, garās apakšbiksēs (imitējot pielaizīgi viltīgos krančus), gan perfekti pašūtos smokingos un sieviešu – veceņu kostīmos (tērpu un scenogrāfijas autors arī ir pats režisors).

Aktieri izrādes laikā ne tikai izspēlē vairākus tēlus, bet arī ainu starplaikos dzied solo vai īpaši skaisti – daudzbalsīgos ansambļos. Un atsevišķos brīžos pat paši muzicē līdzās pianistam Mārtiņam Zilbertam (vai Uģim Krišjānim), kurš proscēnija kreisajā pusē spēlē iestudējuma komponista Aleksandra Manockova sacerējumus vai visu izrādes laiku.

Absolūti brīnišķīgi šajā aktieru ansamblī ir Juris Lisners kā Karobočka, bet jo īpaši – Ivars Puga kā Pļuškins. Jurim Lisneram spēlējot večiņu Karobočku, spilgti attaisnojas ideja vīriešiem spēlēt arī sieviešu lomas. Šādā formā tiek izslēgta iespēja starp Čičikovu un Karobočku veidoties sievietes un vīrieša neizbēgamajai koķetērijai. Toties līdzās tam atraktīvi šo it kā izslēgto koķetēriju par visiem divsimts procentiem izspēlē Karobočkas saimniecības veceņu "svīta" fonā, asprātīgi parodējot dažāda vecuma sievišķus vīrieša klātbūtnē.

Taču atsevišķus aplausus izpelnās Ivars Puga Pļuškina tēlā. Aktieris šajā ainā, pirmkārt, ir grūti atpazīstams bomzīgajā veidolā (šķiet, ka pat smaka nāk no šī tipa), turklāt viņš ir arī aktieris – orķestris savās mājas. Spēles laukuma vidū uz izvelkamajiem galdiem guļ trīs "mirušās dvēseles" (ap kailās kājas īkšķi katram zīmīte), vēl viens guļ zem galda. Taču Pļuškins runā par visiem un tā arī netop skaidrs, vai šīs dvēseles tiešām ir mirušas vai tomēr dzīvas, kas ainu padara baisi fantastisku. Šī balansēšana starp ārprātīgu komiku un sirreālu nopietnību patiesībā arī raksturīga visam iestudējumam.

No jaunajiem spilgtākos tēlus komiskajā groteskā izdevies radīt Artusam Kaimiņam, kuram, kā šķiet, tādus hiperaktīvus spēlmaņus- klaunus spēlēt un spēlēt; amizanta līdz pat kurpju augstajiem papēžiem ir Mārtiņa Brūvera Maņilova sieva; sievieti- monstru ar klaburčūskas cienīgiem sēcieniem atgādina Jāņa Vimbas atveidotā Sobakeviča "kundze". Taču arī mazāk spilgti atveidotie tipi un tipiņi – Normunda Laizāna, Artura Krūzkopa, Ģirta Liuzinika atveidā, – ir viscaur jau minēto tēlu "asinsradinieki". Neticu, ka visu līdz sīkumam aktieru eksistencē uz skatuves "Mirušo dvēseļu" iestudējumā būtu sacerējis viens Kirils Serebreņņikovs. Acīmredzot viena no režisora vērtīgākajām talanta šķautnēm slēpjas arī aktieru potenciāla uzminēšanā, spējā aizraut līdzi savai idejai un absolūta savstarpējās uzticēšanās atmosfēras nodrošināšana radošās komandas ietvaros.

Vienā no pirmajām iestudējuma ainām Kaspara Zvīguļa Čičikovs it kā netieši vēršas skatītāju zālē, jautājot – vai jums te nav kādas slimības, nelaimes, tātad kāda mirušā dvēsele, ko pārdot?... Bet par to jau arī "mūsu" stāsts. Pietiek atcerēties tikai Latvijas skolas, kuras cīnās par katru "mirušo dvēseli" – vairākus gadus savās sienās neredzētiem skolniekiem, kuri tomēr tiek iekļauti sarakstos, jo, kā zināms, "nauda seko skolēnam". Tātad nav šaubu – šādi triki tiek veikti arī citās sfērās. Un mums tikai šķiet – nu, ko jūs, tas taču nav par mums… Tādēļ vēl jo augstāk vērtēju režisora attieksmi pret Gogoļa varoņiem, Serebreņņikovs nepakāpjas uz paaugstinājuma, lai no augšas norādītu – ak, tu stulbā tauta, jo nesaproti, ka tevi izmanto. Gandrīz visi, no kuriem iestudējuma Čičikovs mēģina notirgot dvēseles, nemaz tik akli neļaujas šim darījumam.

Jā Krievija (pasaule) ir plaša, mūsu dvēseles reizēm nožēlojami sīciņas. Bet gribas traukties. Arī bezjēgā ar "krutām" automašīnām… Viens no redzamākajiem iestudējuma rekvizītiem ir trīs automašīnu riepas, kuras tiek apspēlētas kā zirgi, uz kuriem jāt (trīs veču trijjūgs); kā gliemežu māja; bēru vainags; kases lodziņš, pa kuru iedot avansu apmaiņā pret kārtējo dvēseļu sarakstu; dīvāna spilvens; pat durvis Maņilovu mājā… Un šīm riepu transformācijām kā punkts uz "i" vēl jāpieskaita vārdu spēle ar vēdera "riepām"! Spriežot pēc stilizētajiem kostīmiem un citām skatuves reālijām (80. gadu lakotie ēdamgaldi, Čičikova diplomāts- portatīvais dators u.c.), viss redzētais, protams, it kā ir pagātne. Un tai pat laikā kaut kas pilnīgi reāls šodienā. Kā, piemēram, mūsu iepriekšējās nakts sapņi vai murgi.

Kirils Serebreņņikovs ar aktieriem kopā izveidojis tādu kā teatrālu spēli arī teātra vēstures kontekstā: ar brehtisku songu dziedāšanu, ar Šekspīra laika iezīmi – vīriešiem spēlējot sieviešu lomas, ar alūzijām no delartiskās komēdijas jautrības… Bet fināls ir skumjš. Atkal spēles laukumā parādās zārki jeb kastes, kas varbūt vienkārši simbolizē cilvēka čaulu bez dvēseles. Tāda pati lielāka noslēgta kaste ir arī visa skatuves kārba, būtībā – būris. Izrādei beidzoties, skan vārdi "dzen zirgus, dzens zirgus", bet melodija kontrastā ir negaidīti skumja un visu aktieru sejās pēkšņi lasāms apbrīnojams miers. Tā gribētos, lai viss redzētais būtu tikai ļauns murgs, nevis melna anekdote par mums pašiem…