Izrādes apskats: bravūrīgā un slimīgi pārņemtā Raudupiete
Foto: Matīss Markovskis

Režisora Elmāra Seņkova iestudētā "Raudupiete" Valmieras Drāmas teātrī iesākas ļoti enerģiski. Izrādes veidotāji tālredzīgi domājuši par plaša spektra emociju gammu. Lielākajai daļai publikas taču zināms, ka "Raudupietes" stāsts ir traģisks, bet, uzveduma ievaddaļu atvēlot vidusskolēnu asprātīgajai Blaumaņa prezentācijai, iešūpošanās ir viegla un jautra.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Shematiski ilustratīvāks gan ir ievaddaļas noslēgums ar veco sievu viedi prātīgo (lai arī lieliskas pašironijas mērcē) skolas puiku aprāšanu, kuri diez vai zinot – kas ir īstas kaislības, kas mīlestība, kas sirdsapziņa, gods… Profesionālas aktrises nostājas iepretī skatuves pieredzē neveiklajiem jaunekļiem, jauniešus it kā "piespiežot" kārtīgi izlasīt Blaumaņa darbu. Un, jauniešiem ietērpjoties Kristas Dzudzilo darinātajos, brūnpelēku zemes toņu kostīmos, Blaumaņa stāsts var sākties.

Atšķirībā no Seņkova Nacionālajā teātrī iestudētā "Purva bridēja", kur godprātīgi tiek veikts teatralizēts Blaumaņa noveles lasījums, Valmieras teātra publikai manta gan netiek piedāvāta tik "tīrā" veidā. Cita starpā, tālajos iepriekšējā gadsimta piecdesmitajos gados tapa režisora Rolanda Kalniņa filma "Salna pavasarī", kurā bija nolasāmi arī "Raudupietes" motīvi. Elmāra Seņkova un viņa radošās komandas "Raudupietē" pāris ainas un tēli savukārt iepludināti no "Salnas pavasarī", vietām iepinot arī latviešu tradīciju un godu paražas (dramatizējuma autore Rasa Bugavičute).

Divi veči no Blaumaņa "Raudupietes" pārtapuši par Mālnieku no "Salnas pavasarī", un izrādes Marijas runā sadzirdam "Salnas pavasarī" Lienes vārdus un domas. Kaut, atšķirībā no Lienes, Ingas Siliņas Marija nešaubās, pie kura iet –Riharda Rudāka Mālnieka vai Mārtiņā Lūša Kārļa. Manuprāt, šie no cita stāsta ieviestie motīvi tikai lieki ilustrē Raudupietes pagātnes situāciju, kurā viņa apprecējusies ar vecu, bet bagātu vīru.

Samežģījusies arī Blaumaņa loģiski pamatotā līnija ar vecā Raudupa mantojuma naudas atdošanu krustdēlam Kārlim, no kuras atkarīga Kārļa un viņa iecerētās Marijas "dabūšanās". Izrādē Elīnas Vānes Raudupiete naudu grūž Kārļa rokās jau bēru mielasta ainā, tikpat sparīgi viņa citus puišus rausta, lai pie galda tiktu tuvāk "eņģelim" Kārlim (lieliska ir scenogrāfijas detaļa: uz Raudupu guļamistabas sienas redzamais milzīgais uzrakts "Kārlis ir skaists kā eņģelis", kas iespējams ir Matīsiņa, bet varbūt Raudupietes rokraksts…).

Valmieras teātra interpretācijā Raudupiete ir principiāli cita sieviete: bravūrīga un slimīgi pārņemta ar Kārli jau no pirmajām ainām. Pat ja Mārtiņa Lūša Kārlis ir tipiskais stumjamais un bīdāmais neizlēmīgais latvju bāleliņš, tik agresīva un neuzminamas kaislības pārņemta sievišķa priekšā, dabisku un atklātu uzvedību no vīrieša būtu grūti sagaidīt.

Sabiezinot Raudupietes traģēdijas fonu ar reminiscencēm no citiem darbiem, zaudēts Blaumaņa stila burvīgais lakonisms un pusvārdu nojautas. Man gan ir simpātiska jaunās paaudzes vēlme Blaumaņa valodu padarīt pieejamāku, sabalsojot ar mūsdienu valodas pieredzi. Tā ainā, kurā Matīsiņš, pa galdu ritmiski sitot karoti, mēģina pievērst savas kaislību pārņemtās mātes uzmanību, saņem vien vairākkārtēju uzbrēcienu "Matīsiņ, noliec karoti!". Vai, pārbīdot uzsvara akcentus pašā Blaumaņa tekstā, sasaukšanās notiek ar mūsdienu sarunvalodā bieži lietoto "sviests", apzīmējot ikdienišķas nejēdzības. Raudupiete, protams, runā par sviestu, kas pagrabā.

Liela publikas daļa noteikti būs jaunieši: intriģējoši taču redzēt savu skolas vai studiju biedru īstā teātra izrādē! Teātri par šo ideju var tikai uzslavēt. Vēl lielāks prieks, ka iestudējumā ieraugāma gan Blaumaņa patina, gan šodienīgais dzīves un pasaules tvērums. Turklāt tas viss lieliskā ietērpā, kāda ir precīzu noskaņu veidojošā Goran Gora mūziku un oriģināli tēlainā Reiņa Dzudzilo noslēpumu un pat šausmu pilnā scenogrāfijas kārba. Īpaši satraucoši un dramatiski spēcīgi iedarbojas aina ar Matīsiņa kapu – neredzamo durtiņu atvēršanās "muzeja" sienā, līdzās Jaņa Rozentāla gleznas "Nāve" reprodukcijai. Lai arī ne īsti vietā šķiet psihoanalīzes teorijām apzīmogotā ideja par Matīsiņu, kurš, noklausoties mātes gluži vai ārprāta murgus par dēla dzīves bezjēgu, pats labprātīgi metas nāvē... Turklāt tieši viņš iestudējumā izmet ideju – par jauno saimnieku ņemt Kārli. Vai tādējādi bērna dvēselei netiek uzkrauts pārāk liels upuris?..

Šajā iestudējumā par Blaumaņa "plinti", kurai beigās jāšauj, varētu uzskatīt pirmās ainas spoguli, kurš atrodas vidū sienai, uz kuras redzama kādas ļoti senas bēru fotogrāfijas reprodukcija: Raudupiete it kā spoguļojas sava tikko mirušā vīra svaigajā kapā. Savukārt pēdējā ainā pa visu fona sienu ir ārkārtīgi skaists Elīnas Vānes portrets ar asaru uz vaiga. Un to, ka Raudupiete ir savas apmātības upuris, Elīna Vāne iestudējumā nospēlē pārliecinoši.

Tags

Goran Gora Izrādes apskats Valmieras teātris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form