Ar iestudējumu "Čīkstošais klusums" megaaktuālu jautājumu dienas kārtībā iekļāvis Nacionālais teātris. Ģirts Ēcis kopā ar radošo komandu lokalizējis igauņu Teater NO99 asprātīgo iestudējumu GEP (Gorjačije estonskije parņi). Atkal igauņi savā ziņā mums bijuši priekšā, bet par NT drosmi sāpīgo jautājumu skatīt no lielās zāles skatuves dodu arī ceturto zvaigznīti. Kamēr pats skatuves priekšnesums vēl prasīt prasās pēc tempa sakārtošanas un īsināšanas (tostarp necenzētās leksikas plūdu samazināšanas). Atsevišķās ainās iestudējumam par labu nāktu arī konsekventāka ironijas izvēle tā vietā, lai atklāti moralizētu.
Vērtējums:
"Čīkstošais klusums" uzrunā ar ārkārtīgi sāpīgu aktualitāti un precīzu mūsdienu sabiedrības domāšanas vivisekciju. Turklāt uzvedums lielā mērā balstīts uz argumentu un pretargumentu mijiedarbi, tādējādi izvairoties no vienīgās pareizās patiesības postulēšanas. Viss iestudējums griežas ap faktu, ka latvieši pamazām izmirst. Pretī liekot jautājumu - vai šeit, pie Baltijas jūras latviešiem noteikti jābūt arī pēc 100 gadiem? Tas, ka nepalīdzēs biedrības Čīkstošais klusums grandiozā misija, skaidrs pat muļķim. Teorētiski viens vīrietis var apaugļot nez cik sievietes dienā, bet vai šie tehniski saražoties bērni galu galā veidos to laimīgo, apzinīgo Latvijas sabiedrību, par kādu sapņo nācijas vārdā iespringušie biedri? Skatītāju virzienā vērstie jautājumi paliek atvērti - lai katrs pats tiek galā ar saviem skeletiem skapī: savas ērtības labā apmierināties ar vienu vai diviem bērniem; bērnu vietā izvēlēties mājdzīvniekus; bērnus uzskatīt par pārāk resursietilpīgiem projektiem vai vienkārši karjeru un dzīvi bojājošiem objektiem. Attaisnojumu, kāpēc vairumā Eiropas valstu pilsoņi mirst vairāk nekā dzimst, ir simtiem. Katram būs savs stāsts. Tātad - varbūt viss ir pareizi, viss notiek tā, kā tam jānotiek, Eiropas civilizācijai ir jāiznīkst, jo kaut kur jau arī ķīniešiem būs jādzīvo...
Īpaši emocionāli uzrunā iestudējumam izvēlētā mūzika. Abi cēlieni sākas ar Selgas Mences un Agra Pilsuma dziesmu "Kur tu biji, bāleliņi?" sieviešu kora izpildījumā. Tādējādi it kā kompensējot arī skaitliski nevienādās sieviešu un vīriešu attiecības uzvedumā. Vīriešu uz skatuves ir turpat trīs reizes vairāk, bet "zeltenes" tikai trīs, neskaitot anonīmo meiteni tautas tērpā. Un arī tam ir nozīme - latvju zeltene bez vārda, varbūt bez savas zemes, palicis vien nacionālais kostīms? Atgriežoties pie pieminētās kora dziesmas, zīmīgi ir vārdi par bāleliņu, kuru taujā meitene. Viņš atbild, ka laikam(!) rudzus sējis vai sienu pļāvis, bet pilnīgi noteikti zina - kamēr meitene raudājusi, viņš krogā diži dzēris. Tā katrs pa savu alu (jeb daudzdzīvokļu mājas mitekli) "bakstās" izrādes varoņi jeb nevaroņi. Viens atlētiski staipa klozetpodu, cits klubkrēslu, viens klabina portatīvo datoru, cits dauza bungas. Vīrieši par sevi, sievietes par sevi, kamēr nesatiekas kopīgajā projektā, "vairojoties Latvijai". Taču, kad jāsatiekas reālajā dzīvē, tad puišu un meiteņu komunikācija no malas izskatās smieklīga. Piemēram, Jāņa Vimbas Viesturs Rudzītis iedomājas, ka ar meitenēm iespējams komunicēt tikai par sporta tēmu (fonā kluba orķestris spēlē Raimonda Paula "Manai dzimtenei"), bet vēl dramatiskāk izskan Edgara (Ģirts Liuziniks) un Kristīnes (Liene Gāliņa) dialogs pie baltajiem palagiem, skanot vadmotīvam no TV seriāla "Ilgais ceļš kāpās". Sajūsmina, kā izrādes veidotāji miksējuši un spēlējušies ar mūsu kopējās pieredzes kodiem. Tas iezīmē gan mūsu kopējo emocionālo mantojumu, gan parāda savstarpējo attiecību modeļus, kas acīmredzot būs mūžīgi: sākot ar Blaumaņa varoņiem un beidzot ar Paula mūziku. Un mani pārņem lepnums - kaut orķestrītis spēlē bezdievīgi šķībi, tas ir "mūsu"! Arī šādas izrādes nianses ir būtiskas iestudējuma kopējam vēstījumam, jo aizskar nacionālpatriotisma stīgas, bet tas savukārt ir nedefinējamais pamats, kādēļ Latvija mums vajadzīga šodien un nākotnē.
Pirmajā cēlienā visnoslēpumainākā persona ir Artusa Kaimiņa 2. stāva iemītnieks, kurš vispār ne ar vienu nokomunicē, ja neskaita viņa piepūstos un skatītāju zālē palaistos prezervatīvu balonus. Viņš varētu raisīt arī asociācijas ar latvieti "tipisko", kurš sēž savā mājā un gaida, kad viss pats no sevis notiks. Pats cauru diennakti blenž TV (vai datora) ekrānā un sarunājas ar savu spoguļattēlu. Šis pilsonis ir kā pēdējais mohikānis, kuram nekas cits īsti neatliek kā nošauties. Taču šī pašnāvība nez kāpēc neskar. Atšķirībā no Mārtiņa Pēkšēna (Mārtiņš Brūveris) pašnāvības mēģinājuma, kas satrauc līdz asarām. Varbūt tāpēc, ka viņš visu laiku tomēr bijis starp mums un mums pazīstama viņa iekšējā drāma?
Otrajā cēlienā Artuss Kaimiņš parādās tādā kā "kouča" lomā. Mirušais izrādās dzīvāks par dzīvu - viņš ČK komandai nāk palīgā ar biznesa konsultācijām. Taču traģiski ir tas, ka mēs konsultāciju prasām krievam! Var tikai apbrīnot izrādes veidotāju drosmi tik drastiski ignorēt politkorektumu. Šī aina gan ar patiesībā nenotikušo dialogu, tāpat kā Kamasūtras skūpstu izklāsts un "biznesmeņu" vadītā diskusija skatītāju zālē pie ieslēgta pilna apgaismojuma ir daudz par garu. Faktu un statistikas informatīvajiem krāvumiem, kas izrādes laikā pat atkārtojas, īstā vieta šoreiz būtu tikai programmiņā. Tādējādi, tuvojoties izrādes finālam, pazūd iestudējuma asums un skatītāja uzmanība visticamāk aizklīst pie garderobes numuriņa somā. Kaut izrāde sākās ar tik aizraujoši sprēgājošu ironijas atsperīgumu...
Droši vien, ka ir nepieciešams atklāti diskutēt - ir vai nav mums vajadzīga Latvija nākotnē, taču diez vai tas ir teātra uzdevums, turklāt brīžiem tik plakātiskā formā. Skaidrs taču jau sen, ka esam spējīgi tikai čīkstēt par savām nedienām. Taču mūsu valsts politikas veidotāji nav no Marsa. Viņi ir tādi paši patīkami komfortablas dzīves tīkotāji īstermiņa kā mēs, "parastie" latvieši.
Tomēr kopumā mani personīgi ļoti iepriecina, ka NT Jaunajā zālē labi koptais jaunās mākslinieku paaudzes dullums ir nonācis līdz lielajai skatītāju zāle. Vecāka gadagājuma kundzes un kungi gan par daudz ko būs šokā, bet jaunus cilvēkus tam vajadzētu uzrunāt. Kaut vai, lai saprastu savu nostāju un pārliecību nācijas nākotnes jautājumos. Runā, ka Igaunijā Karstie igauņu puiši jeb GEP demogrāfisko situāciju palīdzējuši uzlabot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
