Izrādes apskats: daudz, daudz lāču. 'Oņegins' Dailes teātrī  (67)

Vērtējums:

Par Dailes jauniestudējuma karognesējiem pamatoti varētu uzskatīt Liepājas "Pūt, vējiņi!" veiksmes stāstu un atraktīvā dziedātāja Intara Busuļa iesaistīšanu Puškina lomā. Intriga brīnišķīga un uzvedums, protams, tika gaidīts kā Notikums. Turklāt iespaidīgā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija rada aizdomas, vai milzīgā Dailes teātra skatuve nav sarāvusies un, ja skatuvniekiem nevajadzētu stumdīt Larinu mājas "salontelpas", mūzikla scenogrāfijas iespaids būtu pavisam nevainojams.

Ja runā par lāčiem, vispirms jau droši vien jāsāk ar to Lāci, kas rakstāms ar lielo burtu. Liepājas teātra mūziklā ausis priecēja latviešu tautasdziesmu motīvu "vinjetes", spēcīgi uzrunājot individuāli latvisko gēnu, savukārt Dailes "Oņeginā" Kārļa Lāča muzikālajā audumā sajūsmina krieviskā kolorīta organiskā klātbūtne. Tas pats sakāms par Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera kopradīto skatuves stāsta karkasu jeb scenāriju. Krieviskais, pirmkārt, jau iemiesojies visos lāčos, kas iestudējumā parādās vairākkārt – gan kā mīlīgi pūkains meža zvērs, gan kā nerakstīts Krievijas simbols, gan tekstos izspēlējot neviennozīmīgos priekšstatus un pieņēmumus par lāča lempīgumu vai draudīgumu. Un galu galā izrādē Oņegins, raujoties uz nāvi, cer, ka vismaz lācis viņu piebeigs. Līdzīgi kā "puškinologi", aiz laimes te varētu raudāt arī semiotiķi.

Aizraujoši tekstos saklausīt latviešu valodas spēles. Tā Larinu mājas ainā, satiekoties trīs draugiem ar daiļajām māsām Olgu un Tatjanu, sparīgi tiek dziedāts "lai sapņi piepildās". Tikmēr, priekšzināšanu dēļ, dramatiskās priekšnojautās saraujos, atceroties Tatjanas simbolisko sapni par lāci. Tomēr kopumā Jāņa Elsberga dzeja šķiet it kā neadekvāti sadzīviski un arī "klab" par daudz. Ir gan asprātīgs šāds risinājums, lai paironizētu par Ļenska aprobežotību un mazspēju dzejas laukā, viņa mutē liekot plikas rīmes – formā, bet saturā – dabas apcerēšanu.

Cita starpā – dabas tēma savukārt poētiski un jēgpilni risināta video mākslinieka Arta Dzērves paātrinātajā gadalaiku ritā video projekcijā Oņegina un Ļenska dueļa fonā, it kā attēlojot, kā pirms nāves visa dzīve acu priekšā nozib kā viens mirklis. Traģiski aprobežots un nenoticis cilvēks varbūt arī ir šis Arta Robežnieka Ļenskis, kurš joprojām savos gados plivinās pa mākoņiem gan vārdos, gan mīlā (kamēr astoņpadsmitgadīgajam Puškina oriģināla jauneklim to varētu piedot). Tomēr "Olga-Volga", "kodes-lodes" u.c. primitīvās atskaņas vērienīgo "Oņegina" konceptu stipri piezemē, liekot apšaubīt, vai šim "Oņeginam" ir maz kāda saistība ar izcilo krievu dzejnieku Aleksandru Sergejeviču Puškinu.

Jau izskanējuši diametrāli pretēji viedokļi par Intara Busuļa lomu konkrētajā tēlā un jēgā. Es laikam piederu pie tiem, kam radošās grupas iecere šķiet sevi attaisnojusi. Ja vien ignorēju mūzikla Puškina dzīves prozu apcerošos pirmsnāves pantus par īso tēva mūžu un atstājamo bibliotēku, par neadekvāti izstiepto finālu ar kārtējo Cienīgtēvu un vīraka kūpināšanu-šūpināšanu (kas šosezon tika izmantots jau "Finita la comedia!") un ilustratīvi dekoratīvo dzejnieka guldināšanu uz baznīcbeņķa nemaz nerunājot.

Taču tā nav Busuļa vaina un visādi citādi Busuļa– nebēdņa- mākslinieka klātbūtne tieši Puškina– citādā ādā man šķiet ļoti simpātiska. Vairāk kā spridzīga ir arī viņā nerātnā dziesmiņa krievu valodā par dusošo skaistuli Natašu. Līdzās atsaucēm uz citiem Puškina darbiem Busuļa- Puškina "realitāte" rada tādu kā mistikas klātbūtni (atšķiras arī Busuļa dziedāšanas maniere!). Tādēļ gan adekvāti, gan asprātīgi šajā kontekstā iepazīšanās ballītē izspēlējas Olgas vārdi: "Ļenski pazīstam, Puškinu lasām, bet – kas ir Oņegins?"

Jā, un - kas ir Oņegins? Uz šo jautājumu atbildēt ir visgrūtāk. Varbūt pat neiespējami. Nejaukais ciniķis, dzīves apnikušais kundziņš, ar veģetatīvo distoniju slimais, depresīvais švīts? Pirmajā Tatjanas sapnī, kurā iestrādāta Puškina poēma "Čigāni", var ieraudzīt norādes uz to, ka Oņegins tiek asociēts ar zvēru, droši vien – arī ar lāci. Pārējie divi sapņi to tikai vēl apstiprinās. Sapņi vispār izrādījušies labs materiāls un forma, kā muzikālo stāstu par Oņeginu un Puškina daiļradi padarīt kolorītāku, biezāku un reizē – noslēpumaināku. Tie izrādē inscenēti ļoti spilgti un atmiņā iespiežas pārliecinoši.

Neaptveramu darbu vērienīgajā mūziklā ieguldījusi horeogrāfe Inga Krasovska, kuru Dž. Dž. Džilindžers intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" neminstinoties pat nosaucis par otro režisori.

Jaudīga un reizē dziļi simboliska jau ir pati pirmā tautas jeb kora parādīšanās. Skatuves priekšplānā trīs draugi dīkdienīgi gulšņā uz cisām, sitot "trīs kārtis" un kundziņu uzvedībā nolasāma neizturama garlaicība, kamēr tauta pilnasinīgi izdejo un izdzied savas nacionālās tradīcijas (uztverot enerģisko tautas parādīšanos, pirmā asociācija nez kāpēc ir ar Masļeņicu). Radīts kolorīts kontrasts – vienkāršajai krievu tautai dzīve nekad nav bijusi salda, turpretī Oņegins, piemēram, vai mirst nost bez darba, ar svētkiem, vai bez ballītēm…

Kustību partitūra oriģināli izstrādāta arī abām balles ainām. Īpaši "roku dejas" ļauj aizdomāties par nesen redzēto, teatrāli dejisko Džo Raita "Annu Kareņinu". Inga Krasovska ne par matu neatpaliek no Antverpenes avangarda horeogrāfa Sidi Larbi Cherkaoui. No lielā ansambļa skatiem īpaši gribētos izcelt Čigānu ainu jeb Tatjanas pirmo sapni. Niansētajā gaismojumā un horeogrāfijā, kā arī Ilzes Vītoliņas kostīmu kolekcijā Tatjanas pirmais sapnis ir kā atsevišķa izrāde izrādē – ar Ilzes Vazdikas noslēpumaini valdonīgo Čigānmammu, Ērikas Eglijas splīnīgo čigānieti Zemfiru un Intara Rešetina šarmanto jaunekli centrā, kā arī ar enerģētiski jaudīgo mūziku. Čigānu motīvs ieskanas arī finālā Oņegina dziedājumā – viņā, protams, ir kaut kas arī no pasaules klejotāja- meklētāja čigāna dabas.

Gluži cilvēciski šajā skatuves stāstā tomēr gribas identificēties ar Olgu un Ļenski. Tīrā bauda klausīties Arta Robežnieka skanīgi siltajā vokālā vai ļauties Ilzes Ķuzules- Skrastiņas dzīvespriecīgi nevainīgajam meitenīgumam. Viņas Olga ir sirsnīga un vitāla jaunava, kurā iemīlēties varētu jebkurš. Tā vien šķiet, ka arī Oņegins pirmajā ballītē drīzāk pamana Olgu (kamēr Tatjanu varbūt ievērojis ne vairāk kā kuru katru mēbeli šajā mājā). Emocionāli uzrunā nevis Tatjanas traģēdija, bet drīzāk Olgas bēdu aina pēc Ļenska nāves un nelaimīgās meitenes nesekmīgie centieni ietīties aizkaros, kas tik jutekliski vēl gluži nesen "stāstīja" par abu cilvēku mīlas attiecībām.

Iespējams, ka Dž. Dž. Džilindžera stāsts ir arī par to, kā radītājs netiek galā ar savu varoni Oņeginu, kurš uzsācis no autora neatkarīgu dzīvi. Ja Busuļa Puškins ir visnotaļ harmonisks, Skrastiņa Oņegins pēc iespējas ātrāk vēlētos uzzināt, "kādā krāsā acis nāvei". Varu iedomāties, ka šādās galējībās intensīvas radīšanas procesā dzīvo jebkurš mākslinieks: kad no vienas puses tevi aptver radīšanas bauda, no otras – neizturamas šaubas vai vēlme aiztiekties aiz iespēju robežām.

Mazāka vieta šoreiz atvēlēta Tatjanai. Ieva Segliņa dzied skaisti un tīri, taču tēlojumā ir tikai divas "maskas": ieinteresēts izbrīns, sekojot Oņegina parādībai un fināla epizodēs – jaunas sievietes godīgs pašapzinīgums. Viņai gan lieliski izdodas noturēt skatītāju zāles uzmanību liktenīgās vēstules ainā, un pēdējā Tatjanas un Oņegina duetā uz brīdi noticu, ka viņa tiešām šo "zvēru" varbūt arī mīlējusi. Bet, kāpēc Oņegins pēkšņi aizrāvies ar precēto un tāpēc tagad nepieejamo Tatjanu, nesaprotu un nenolasu. Turklāt Artūra Skrastiņa sejā joprojām nav pazudis sarkastiskais smīns un viņš arvien vairāk atgādina ar nāvi slimo. Vai tik vientuļam un neizprotamam cilvēkam no malas maz kāds var palīdzēt? Busuļa Puškins mēģina – sūtot tīru Tatjanas mīlestību, taču tas rezultējas ar Ļenska nāvi. Vai Puškins beigās sevi soda par to? Izsaucot Oņeginu uz dueli, zinot, ar ko tas atkal var beigties?...

Ir īpašas sajūtas atrasties tik pārpildītā Dailes teātra lielajā zālē. Varbūt kas līdzīgs piedzīvots populārā "Šveika" laikā ar "Prāta vētru". Toreiz Artūra Skrastiņa titulvaronis bija jauns un asprātīgs dzīves paradoksu spridzinātājs, bet no šodienas tik nesimpātiskā Oņegina drīzāk gribētos turēties pa gabalu. Tāda mūslaiku dzīves drāma – un skatītāji izrādi uzņem ļoti atsaucīgi, gatavi aplaudēt vai pēc katra otrā muzikālā numuru, un arī aktieri ir ļoti atdevīgi šajā darbā. Ja nu vienīgi potenciālajiem apmeklētājiem var ieteikt biļetes izvēlēties kaut kur tālāk no skandām, jo troksnis brīžiem ir mežonīgs – gan jau ka dzirdi arī traumējošs.