Dzejtaurenis. Dejtaurenis. Glezntaurenis. Izrāde kā taurenis. Elīna Breice kā taurenis. Rihards Zaļupe kā taurenis. Un, noskatoties iestudējumu, pārņem sajūta, ka arī režisors Varis Klausītājs noteikti ir taurenis. Izrādes laikā kā taureņi uz Rīgas Mākslas telpas izstāžu zāles kāpnēm satupuši bērni ar saviem vecākiem.
Ja nav redzēta laikmetīgā izrāde bērniem "Dzejtaurenis", viss iepriekš uzrakstītais var šķist pa galam triviāls un banāls. Tomēr atļaušos apgalvot, ka radošās komandas veikums ir kvalitatīva un mākslinieciski augstvērtīga laikmetīgā māksla bērniem gandrīz jebkurā vecumposmā. Sākot ar apzinīgo – kad trīsgadnieks saprot, ko nozīmē teātris un izrāde.
Režisors Varis Klausītājs jau labu laiku nodarbojas ar mēģinājumiem sadraudzēt (citējot viņu pašu) teātri ar vizuālo mākslu. Tā gan allaž bijusi klātesoša – jo pat no kulisēm atsegta skatuve vai absolūti askētiska spēles telpa nes savu vizuālās realitātes jēgu.
"Dzejtaurenis" savukārt paģērē uzveduma dalībnieku tiešu iesaistīšanos jeb piedalīšanos vizuālo tēlu radīšanā. Gan Elīna, gan Rihards paši ņem rokās garumgaras otas un zīmē. Zīmējumi nožūstot izgaist, sasaucoties ar kustības un skaņas gaistošo dabu, taču viss kopums – ritms, kompozīcija, izmantotās gaismas (Rihards Gulbis) un krāsas mūsos atstāj nospiedumus. Iespējams – ko līdzīgu kā lasot Aivara Neibarta dzejoļus, kas bijuši režisora Vara Klausītāja iedvesmas pamatā.
Uzvedumam raksturīga neuzbāzīga intonācija – Elīna brūnos, plandošos bikšusvārkos un brīvi krītošā topiņā izrādes sākumā lēnām virpuļu un griežas, "apdejojot" lielas grāmatas vākus, kuri arī, protams, atgādina taureni. Viņa "lasa" grāmatu un zīmējot uz pasteļtoņu plaknēm visvienkāršākos tēlus, ieved it kā savas fantāzijas/dzejas pasaulē. Līdzās uz dažādiem sitaminstrumentiem pieskaņojoties muzicē Rihards.
Arī brūnos, kuplos bikšusvārkos. Man tie atgādina parafrāzi par japāņu kimono, kas nav nejauši. Izrādes māksliniece ir japāniete Hiroko Ošima. Arī garā ota, protams, rada asociācijas ar rīku, ar kuru var eleganti zīmēt hieroglifus. Taču izrādē ap dzej-dej-zīmējumu stāstu viss ir tik vienkārši, klusināti un gaumīgi, ka atmosfēra saprotama un sevī spēj ievilkt gan latvieti, gan japāni, gan īru, gan vīru… Te vietā novērotais izrādes laikā. Man priekšā bija apsēdušies divi sākumskolas vecuma puišeļi, kuri trinās un bakstījās, nevarot sagaidīt izrādes sākumu. Vecāki jau bija gandrīz izmisuši savās pūlēs ar labu panākt nomierināšanos. Izrādes sākumā vēl dažas minūtes abi stipri ķiķināja, bet pavisam drīz jau abi pieslēdzās izrādei un taisnu muguru, koncentrējušies nosēdēja visu atlikušo stundu. Arī mana nepilnus četrus gadus vecā meitiņa laikam pirmo reizi savā teātra skatītājas pieredzē mirkli pēc izrādes pati, bez taujāšanas teica: "man patika šitā izrāde!"
Izrādes radošajam ansamblim acīmredzot izdevies uzminēt to toņkārtu, kādā bērni rada savu fantāzijas pasauli – kā iespējams braukt ar paša uzzīmētu auto, kā iespējams paslēpties no uzzīmēta lietusmākoņa, kā radīt noslēpumainu pasauli ar ēnu teātra palīdzību… Un pats brīnišķīgākais – visi spēj saprasties bez vārdiem! Tātad Rīgas mākslas telpa acīmredzot ir iedvesmojoša vieta mākslu sinerģijai.
Turpmākās "Dzejtaureņa" izrādes Rīgas Mākslas telpā būs skatāmas 24. martā plkst.12:00 un 17:00.
Vairāk par deju Latvijā lasiet www.journal.dance.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
