Vērtējums: 
Kaut arī spēles laukuma atribūtikā un kostīmos neslēpti ienestas mūsdienas, Blaumanim raksturīgā pasaules izjūta nekur nav pazudusi, jo kārtējo reizi izrādās - ka cilvēki kā alojušies, tā alojas savas muļķības dēļ; ka tikai tikums var būt īstais sabiedrotais; ka tikai atklāta saruna var novērst pārpratumus utt. Visnotaļ naivi izstāstītais stāsts, atminoties par mūžvecām patiesībām, tomēr lieku reizi noder kā svaiga ūdens malks.
Aktieri jūtas kā zivis ūdenī - valmieriešu ansamblī katrs savu tēlu izstrādājis kā dzīvu raksturu, un jo spilgts ir Ezerlauku māju viesstrādnieku (Blaumanim gājēju) "gals", kurā īpaši izceļas Māris Bezmers (lietuvietis Taukšķis), turpinot priecēt ar savām komiķa dotībām. Smieklīgi manierīgs ir Mārtiņa Liepas igaunis Krišs. Abiem līdzās, saprotams, stipri klusāki un nepretenciozāki ir visi trīs latvju bāleliņi - Oskara Morozova Pičuks, Ģirta Rāviņa Rindēns un Aigara Apiņa Mārtiņš, kuru vidū kā puķīte-rozīte kaitējas arī Ilzes Lieckalniņas spriganā Auce. Svarīgi piebilst, ka "nacionālajā buķetē" izrādes veidotāji Aucei un Pičukam piešķīruši latgaļu vaibstus - savstarpējos dialogos abi runā latgaliski. Kaut arī akcenti un dialekti ir visai ierasta komēdiju prakse, šoreiz šādi "uzpakots" Blaumaņa teksts aktieru sulīgajā atveidā piešķir izrādei aktualitāti - cik tad tālu vairs tie laiki, kad mūsdienu Eiropā būs tāds pats nāciju burziņš kā lielajā pasaulē. Visas robežas vaļā, katrs var doties strādāt, kur acis rāda, kamēr tēva sētā labs, godīgs saimnieks ar uguni meklējams.
Taču vēl uz to tikai ejam. Varbūt tādēļ ne velti scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša viesstrādnieku skapīši ar tualetes papīra ruļļiem uz tiem atgādina bērnu dārzu. Galu galā arī Feliksa Deiča stāstā taču puiši savā starpā ņemas un plūcas taisni kā bērnudārznieki, kuriem pa vidu divas audzinātājas - Baibas Valantes Ieva un Daces Eversas Lavīze Ezerlauku veco saimnieču godā. Ieva ir kā labā mamma, bet Lavīze ar savu "es pats" - gluži vai tēva vietā. Apbrīnojama psiholoģiskā precizitāte Daces Eversas Lavīzē, salīdzinot viņas gluži vai speciālista profesionalitāti "mājas psihoterapeita" lomā (kad jārunā ar tik dažādajiem gājējiem jeb viesstrādniekiem) un epizodes, kurās viņa mēģina sakārtot arī savu sievietes privāto dzīvi. Kā psihologs pats sev nevar palīdzēt, tā arī Lavīze top drīzāk aizkustinoši smieklīga, uzņemdamās precētājas/savedējas lomu. Māksliniece Anna Heinrihsone, uzsvērdama Lavīzes vīrišķo lamzīgumu, ieģērbusi to darba biksēs un kreklā, bet kājās viņai uzrauti lieli, nomīti šņorzābaki. Taču ne cik elegantākas un ērtākas uz šīs stiprās saimnieces kājas neizskatās arī augstpapēžu sandales. Citkārt tik sievišķīgā aktrise šādā vīrišķā ietērpā, arī uzvedībā it kā kopējot vīrišķīgu bravūru, tomēr izskatās tik amizanti aizkustinoša. Varbūt tādējādi neviļus tiek atgādināts par pārmēru stiprajām mūsdienu sievietēm, kurām pašām ar visu jātiek galā. Bet, ko darīt, ja nav citu iespēju - jo blakus vieni vienīgi klusie bāleliņi.
Kā jau tas izteikti jautros iestudējumos gadās, mazāk spilgti izdodas mīlētāju "dueti". Tomēr Māras Mennikas Marijas un Aigara Apiņa Mārtiņa klusinātās mīlas mokas savstarpēji vibrē emocionāli jūtīgi. Abu "dabūšanās" nav kariķēta un šai līnijai iespējams sekot līdzi ar patiesu ieinteresētību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirmajā ainā, kurā Marija tiekas ar bagāto kaimiņu Rindēnu (Ģirts Rāviņš) un to atraida kā precinieku, varētu gaidīt, ka būs runa par "spītnieces savaldīšanu". Bet nekā - Marijai ir citi sirds āķīši. Bet līdz laimīgam finālam zināma spītība sevī jāsalauž abiem.
It kā komentējot cilvēku attiecību peripetijas, ainās, kurās tiekas abi mīlētāji, skan džeza melodijas. Tāpat kā džezā, arī savstarpējās attiecībās jāprot pareizi improvizēt, tomēr - visvairāk uzticoties savām sajutām. Tādēļ šo džeza mūzikas izvēli vērtēju kā lielisku ideju un džezs Blaumaņa pasaulē izrādās "sēž" tik pat labi kā rakstnieka teksti uz mūsdienīgajām reālijām spēles laukumā. Līdzās sentēvu darba rīkiem, izkārtotiem pa spēles laukuma malām, un tautiskajām villainēm un vaiņagiem, kas svētku reizei tiek glabāti pūra lādē. Šos pagātnes atribūtus uztvēru kā laiku pārdzīvojušus un līdz mūsu dienām saglabātus rituālus, uzvedības formas un zīmes, kas, iespējams, palīdz vieglāk noorientēties sarežģītākās situācijās. Šo pārlaicīgumu iespējams simbolizē arī iestudējumā ieviestais Rutas Birgeres Vecāsmātes tēls. Viņa vienā no spēles laukuma stūriem atrodas gandrīz visu izrādes laiku - darot visādus saimniecības sīkdarbiņus, klusi veroties notiekošajā, ko pa brīdim komentē ar kādu labi zināms tautas dziesmas rindu. Varbūt viņa nolūkojas savā personīgajā pagātnē, varbūt mēģina saprast šodienu - taču ar baltu, gaišu viedumu. Un arī viņā, kā padomu vai citu reizi atbalstu meklēdami, raugās izrādes varoņi: pieejot klāt un samīļojot, vai palīdzot šķērsot istabu u.tml. Ja arī dzīvē būtu tik harmoniska dažādu paaudžu un laikmetu saskaņa...
VDT "No saldenās pudeles" ir gaumīgs iestudējums, ko varētu rādīt brīvdabas estrādēs visām paaudzēm arī vasarā. Tas ir veiksmīgs klasikas lasījums, cilvēku psiholoģijā un uzvedības īpatnībās balstīts iestudējums, izsvērti balansējot starp psiholoģisko teātri un raksturu komēdiju. Valmierieši rāda, kā var labi apmierināt vēlmi pēc izklaides un finansiāliem ienākumiem ar mūsu pašu klasiku, negrābjot pēc obligātajiem ārzemju kases autoriem.
Ja nu ko būtu interesanti vēl uzzināt - kādam nolūkam viesstrādnieku pārģērbšanās aina obligāti bija jāizvērš līdz plikiem "krāniem". Šoreiz šī atkailināšanās nešķita īsti vietā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
