Izrādes apskats: Fašionistu orķestris. 'Doriana Greja portrets' Dailes teātrī
Foto: Mārtiņš Vilkārsis

Oskara Vailda personībai un laikmetam raksturīgais dendijisms Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā ir jūtams. Dailes teātra "Doriana Greja portrets" ir vizuāli krāšņs. Kristīne Pasternaka, gluži kā īstiem fašionistiem pienākas – balansējot uz gaumes un sakāpināta stilīguma robežas, izrādes varoņiem radījusi neskaitāmus spilgtus, modes skates cienīgus uznācienus.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vērtējums:2

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā par vienu no vadmotīviem kļuvis spogulis, kurā redzamas Doriana Greja portreta transformācijas, līdz ar personības deģenerāciju zūdot arī ārējā skaistuma valdzinājumam. Inscenējuma estetizāciju paspilgtina arī muzikālais noformējums (līdzās komponista Kārļa Auzāna muzikālajai partitūrai izmantoti vērienīgi klasiskās mūzikas skaņdarbi) un Elzas Leimanes baleta dejas numuri. Diemžēl jāatzīst, ka izrādes ietērps man arī kļūst par interesantāko vakara daļu, iestudējumam neiekustinot ne emocionālā, ne intelektuālā līmenī.

Laura Groza-Ķibere ir pierādījusi, ka spēj veidot vērienīgus inscenējumus, pārvaldot skaitliski lielu aktieru ansambli un aizpildot lielās skatuves telpu tā, lai skatītāja uzmanība neatslābtu. Tomēr skatoties "Doriana Greja portretu", rodas sajūta, ka, līdzīgi kā "Frankenšteinā", arī šoreiz režisore uz Dailes teātra lielās skatuves pazaudējusi psiholoģisko smalkumu, domas niansētību un dziļumu, kas Laura Grozai-Ķiberei kā personībai un māksliniecei neapšaubāmi piemīt. Neticu, ka forma un izrādes ārējais karkass bijis iestudējuma primārais mērķis, taču diemžēl "Doriana Greja portreta" vēstījums uz vērienīgā inscenējuma un nedaudz plakātiskā dramatizējuma fona kļūst visai didaktisks un vienkāršots. Intara Rešetina Bazils izrādes sākumā, skaidrojot Doriana Greja pievilcības fenomenu, pasaka režisorei tuvu un svarīgu romāna tēzi1 – skaistums nozīmē dvēseles un miesas harmoniju. Visa turpmākā izrāde skatītajam mērķtiecīgi rāda, kā Dorians Grejs, ļaujoties aklām un tukšām baudām, šo harmoniju iznīcina.

Daiņa Grūbes Dorians Grejs, ko aktieris tehniski spēlē virtuozi un ar pilnu atdevi, no sākotnēji dzīves nepieredzējuša un nedaudz garlaikota, bet pēc kaislībām izslāpuša jaunekļa ātri vien pārtop tukšā, ļaunā, egocentriskā personībā, kas savā apmātībā balansē uz ārprāta robežas. Bet kāpēc viņš metas šajā sex&drugs&rock&roll virpulī? No kā un kāpēc viņš tādā veidā slēpjas? Vai tiešām viņu tik spēcīgi ietekmējuši vien lorda Henrija rotaļīgi izteiktie apgalvojumi par jaunību kā vienīgo patieso vērtību? Netop skaidrs, kāpēc Dorians Grejs tik strauji kļūst samaitāts. Kāpēc viņu tik ļoti aizskar vēl tikko karsti apbrīnotās Sibillas Veinas izgāšanās uz skatuves? Ko Dorianam Grejam nozīmē gaume un estetizācija?

Šķiet, ka izrādes Dorianam Grejam tā īsti neko, jo zem manierīguma, perfekti pašūtā uzvalciņa un glīti nopulētajām kurpēm ir tukšums. Nav personības, kura iekšējās pārvērtības kļūst par mīklu, kas skatītājam jāatmin. Galvenās lomas atveidotājs gan pie tā nav vainīgs, jo iet kopsolī ar visu izrādi – formas dominanti pār saturu. Kādā no Doriana Greja orģiju viesību ainām aktieris ar valšķīgu smaidu un reibinoša dulluma mirdzošām acīm dedzīgi diriģē ne tikai savus viesus, bet arī izrādes skatītājus, taču vismaz mani šim Dorianam Grejam neizdodas savaldzināt un ievilkt savu tumšo kaislību mutulī, jo pietrūkst intriģējošā noslēpuma.

Izrādes apskats: Fašionistu orķestris. 'Doriana Greja portrets' Dailes teātrī
Foto: Mārtiņš Vilkārsis

Jura Žagara lords Henrijs neskaitāmo Vailda paradoksālo atzinumu virkni izrādē izsaka ar cinisku vieglumu. Ar šarmantu bezkaunību lords Henrijs atļaujas būt tiešs un godīgs, izbaudot apkārtējo reakciju un dažbrīd rotaļājoties ar tādiem klausītājiem kā Dorians Grejs, kurš katrai Henrija izteiktajai frāzei var pieķerties ar bīstamu nopietnību. Iepretim ir Intara Rešetina Bazils, kura varonis ir retais patiesu emociju un pārdzīvojuma iemiesojums izrādē. Bazils savā idealizētajā, dievinošajā attieksmē pret Dorianu Greju kļūst par izrādes dramatisma kontrapunktu, redzot sava drauga un neapšaubāma mīlas objekta pašiznīcību.

Iespaidojoties no Vailda tēlotās sabiedrības augstā izglītības līmeņa un aizrautības ar mūziku, režisore izrādes notikumus risina caur orķestra metaforu, kas diemžēl arī ilustratīvi imitē īstu muzicēšanu, stilizētās kustībās pārvaldot sev piešķirto instrumentu. Skatuves dibenplānā izveidoto orķestra bedri, kas atspīd milzīgajā spogulī, klāj ar mistiku apvītais Doriana Greja portrets. Dailes teātra izrādē – Daiņa Grūbes melnbalta fotogrāfija, kas romāna simboliskajam tēlam nepieciešamo vienlaikus dievišķo un velnišķīgo pievilcību iemieso pietiekami.

Pamazām skaisto bildi sabradā ne tik vien smalko baudu izlutinātā sabiedrība, kurā Dorians Grejs apgrozās, bet galvenokārt viņš pats, plosoties starp tumsas apvītajām kaislībām un finālā rūgti bezcerīgo vēlmi kļūst atkal labam un tīram. Doriana Greja iekšējā degradācija uzskatāmi tiek rādīta arī caur pašu orķestri. Sākotnēji stilīgie varoņi izrādes finālā pārvērtušies par komiski baisiem ērmiem, caur kariķētām kustībām, spocīgu grimu, nedabiskām matu krāsām un absolūti trakiem krāsu, fasonu un audumu salikumiem reprezentējot gan nīsto, bet neizbēgamo novecošanu, gan pašu un jo sevišķi Doriana Greja dzīvesveida sekas.

Ieceres līmenī Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums ir interesants un radošs, taču kādā brīdī Vailda slavinātā forma pārmākusi iecerēto vēstījumu un radošā komanda ieslīgusi nedaudz ilustratīvā spēlē par Vailda romānu.

1. Intervija ar L. Grozu-Ķiberi žurnālā "Ir" 02.02.2017.

Tags

Dailes teātris Dainis Grūbe Izrādes apskats Lasāmgabali Laura Groza-Ķibere recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form