Izrādes apskats: Greizie spoguļi pieaugušajiem  (1)

Lugas teksts ir kā mežģīnes – pilns ar cēloņsakarībām, loģiskiem turpinājumiem, absolūti precīziem psiholoģiskiem pamatojumiem. Un tai pat laikā pietiekami daudz vietas atstāts interpretācijai, kas JRT etīžu epopejā rūdītajiem aktieriem ir kā medusmaize. Iespējams uz šo faktu skatīties arī no otras puses – varbūt tieši "latviešu seriāls" bijusi neatsverama pieredze, lai Annijas Beikeres varoņus piepildītu ar sulīgiem raksturiem un pamatīgām biogrāfijām.

Virsējais izrādes stāsta slānis ar ironiju vēsta par amerikāņu problēmām. Kā teica nelaiķis filozofs Raitis Vilciņš "Amerikā visi saka "okei" un "olrait", tomēr katram tur savs psihoterapeits….". Taču nebūsim pārlieku iedomīgi – patiesībā jau nekas no iestudējumā izspēlētā arī mums nav svešs. Tādējādi ar mums var notikt tikpat laba drāmas terapija caur stāstu par "viņiem", kā lugas varoņiem, izspēlējot kursa dalībnieku drāmas. Bet šīs dubultspēles ar to vien nebeidzas. Spēle turpinās arī caur to, ka aktieri nav tādā vecumā kā luga norādīts. Tātad katrs no viņiem spēlē cilvēku, kas 1) ir nedaudz atšķirīgā vecumā; 2) izliekas optimistiskāks un harmoniskāks nekā patiesībā; 3) ir ar izmainītu uzvedību pēc sešām drāmas nodarbībām; 4) lugas un izrādes kontekstā vismaz vienu reizi vēl it kā kopē kādu citu kompānijas dalībnieku… Vārdu sakot visu laiku visi kaut ko tēlo.

Aktieru meistarība visuzskatāmāk izpaužas apstāklī, ka tēli un viņu biogrāfijas nav viennozīmīgi uztveramas. Vismīklainākās ir Andra Keiša atveidotais Džeimss un Baibas Brokas Mārtija. Piemēram, tā arī nespēju atbildēt, kāds patiesībā mājās ir Andra Keiša Džeimss. Vai gadījumā viņš nesit Mārtiju? Vismaz man tā ir pirmā versija, ieraugot pēkšņi uz Mārtijas pieres plāksteri. Kādā pārtraukumā Džeimss tik sparīgi (šķiet pat ar zināmu bravūru) metas virsū Baibas Brokas Mārtijai, lai to noskūpstītu. Kaut iepriekšējā ainā Viļa Daudziņa Šulcs lietpratīgi izrunājies par parasomniju, tādēļ Džeimsu it kā nevajadzētu noturēt par kausli. Bet, kāpēc Džeimss nespēj pietiekami labi attēlot Lorenas neiejūtīgo tēvu? Vai tikai tāpēc, ka pašam iestrēgušas attiecības ar savu meitu? Vai tāpēc, ka pats tomēr ir slēpts monstrs? Sabiedrībā Andra Keiša Džeimss ir pats jaukumiņš, šārmē sievietes gan uz skatuves, gan skatītāju zālē, viņš ir amizants mīļumiņš, darīs visu, ko palūgsiet. Bet, ja nu tieši tāpēc mājās uzdod nervi un visa slēptā agresija beidzot tiek izgāzta pār Mārtinu?...

Vienmēr jau gribas domāt to labāko un cerēt, ka arī Mārtinai tas skelets skapī nav tik baiss un viņa tomēr bērnībā nav vardarbīgi cietusi. Bet tieši tas, ka Baiba Broka Mārtijas lomā tik pārliecinoši kariķē skolotāju iejūtību, smalkjūtību, taktu, dzīvesgudrību, liek būt aizdomīgiem. Publiski viņa ir perfekta, smaidīga "supertante", kurai ļoti, ļoti patīk būt skolotajai un kura ķer kaifu no tā, cik viņa ir forša… Cita starpā luga ļoti mērenās devās apsmaida arī pašiedvesmu "es esmu laba, lieliska, vienreizēja… utt. Un arī te neiztikt bez paradoksiem – visi jau mēs tiecamies kļūt harmoniskāki, iekšēji sakārtotāki, līdzsvarotāki… Tomēr, kad šķietami tas izdevies, no malas nez kāpēc izskatāmies pēc aprobežoti pašapmierinātiem muļķiem. Šo visu ritinot var tikai vēlreiz pārliecināties, ka luga uzkonstruēta smalki un gudri, tikpat smalki un psiholoģiski pamatoti savus varoņus interpretējuši aktieri. Un tas sagādā baudu.

Elita Kļaviņa, Inga Tropa un Vilis Daudziņš salīdzinoši varbūt izteiktāk spēlē tikai tipāžus. Tomēr, lai cik atraktīvi ārišķīga neizskatītos Elitas Kļaviņās Terēze, lai cik aprobežoti robusts nešķistu Viļa Daudziņa Šulcs un lai cik neirotiski noslēgta nebūtu Ingas Tropas Lorena, arī katram no šiem tēliem aktieri radījuši savu slēpto, nevienam neredzamo iekšēji trauslo jūtu pasauli. Un iestudējums ir izteikts ansambļa darbs kaut vai viena vienīga iemesla dēļ – šķiet, ka aktieri ar lielu aizrautību piedalās šajā "spēļu spēlē par spēlēm", mēģinot pārspēt savus kolēģus savās varoņu "izspēlēs".

Mēs nevaram apgalvot, vai tiešām pieci drāmas kursu dalībnieki uz skatuves atrisina savas problēmas, bet pilnīgi noteikti iestudējums var psihoterapeitiski iedarboties uz skatītāju. Esam pasmējušies par amerikāņiem un no sirds priecājušies par aktieru sniegumu, tomēr zemapziņā pakontaktējušies ar saviem dēmoniem. Turklāt, autorei un režisoram esmu pateicīga ne tikai par tumsas pauzēm starp ainām, bet arī par to, ka izrādei nav starpbrīža. Nu, īsti atraktīva drāmas terapija!