Izrādes apskats: Iegrimstot Ezeriņā
Foto: Publicitātes foto

Nacionālajā teātrī iestudētās Jāņa Ezeriņa noveles turpina aizvadītajos gados iecienīto stāstu stāstīšanu teātrī. Šoreiz tā ir izteikti teatrāla stāstīšana. Lasot grāmatu, pat ar spilgtākās iztēles palīdzību, tik plašu emociju spektru kā Rasas Bugavičutes dramatizētajā, Aigara Ozoliņa iekārtotajā, Edgara Mākena sakomponētajā un Elmāra Seņkova režisētajā iestudējumā "Ezeriņš", diez vai izdotos piedzīvot.

Vērtējums:

Īpaši šoreiz pamanāms un novērtējams Maijas Gundares veidotais grims, kas patiesībā varētu būt pat iestudējuma uzskatāmākā vizītkarte. Šķiet, ka mūslaiku teātrī ar tik izteiksmīgu ekspresionisma grimu saskāros pirmo reizi: uz melnbaltā spēles telpas fona spilgti izgaismotās aktieru līķbalti nogrimētās sejas Aktieru zāles tuvplānā ir pārsteidzoši izteiksmīgas.

Jo vairāk izrādes vizuālajā tēlā redzi akcentētu nedzīvu ārējo čaulu un dzīvo būtņu maskas, jo spilgtāk ieraugi aktieru enerģisko atdošanos saviem stāstiem. Skatītājs redz gan neskaitāmus uzsvārčus, žaketītes, uzvalkus un citas virsdrēbes, kas izkārtas visriņķī spēles laukumam, gan aktierus, kuri šķiet saģērbti tā, it kā mūsu acu priekšā būtu vien mētelis vai žakete… Sirreālo izjūtu pastiprina arī Oskara Pauliņa gaismojums, kas sapludināts ar kino simulējošu ekrāna caurspīdīgumu. Taču šajā dīvainajā, šķietami galēji atsvešinātajā formā burtiski "deg" aktieru azarts, talants, formas izjūta, mīlestība pret savu darbu un Ezeriņa pasauli. Turklāt pieeja un nianses noveļu "pārstāstos" katram aktierim ir atšķirīgas.

Apskaužu visus tos, kas uz izrādi ies, par Ezeriņa darbiem neko daudz nezinot. Novele tomēr ir žanrs, kas piedzīvojumu visspēcīgāk sagādā tieši ar pārsteigumu – negaidītu un pēkšņu sižeta pavērsienu. Savukārt, ja darbi lasīti, emocijas vairāk sagādās tieši veids, kā aktieris savus fragmentus izspēlē. Un tomēr, man pat sižetu zinot, Madara Saldovere savā blusas stāstā bija burtiski satriecoša. Šķita, ka viņai atvēlētās minūtes pazūd vienā elpas vilcienā, turklāt – viņa ātrrunā gandrīz nevienu brīdi nepazaudē kontroli pār vēstīto un ironiski emocionālo attieksmi pret savu tēlu.

Zināmā mērā stāstu stāstīšana aktieriem ir kā savstarpēja sacensība aktiermeistarībā, skatītāju uzmanības noturēšanā un spējā organiski ienirt tomēr tik neierastajā teatrālajā formā. Un nedaudz atšķiras – kā laiks rit vienā vai citā izrādes epizodē…

Līdzās Madarai Saldoverei, lielisku aktiermeistarību demonstrē gan Ināra Slucka, gan Normunds Laizāns, gan Uldis Anže. No viņiem gandrīz neatpaliek arī vecākās paaudzes mākslinieki. Neticami jauneklīga, un pēkšņi jestru humora izjūtu visā izrādes garumā atklāj Astrīda Kairiša. Neticami emocionāli krāsains, kaut arī stāsts tiek vēstīts caur maķenīt nojaušamu "šīzī" plīvuru, izrādās Jānis Skanis. Neticami, bet atraktīvi možs un, šķiet, sajūsmināts par jauniem "spēles noteikumiem" ir arī Uldis Norenbergs.

Vērojot aktierus, šķita, ka tam, ko viņi dara, mākslinieki tic par visiem 200 procentiem. Un katrs atsevišķi, šķiet, jūtas neaizvietojams un savā īstajā vietā. Gan šajā izrādē, gan teātrī vispār. Līdzīgi kā Rīgas Krievu teātra gadījumā ar Elmāra Seņkova iestudētajiem "Vasarniekiem", arī Nacionalā teātra "Ezeriņā" atkal sajutu to īpašo režisora un aktieru savsratpējas uzticēšanās un atdošanās prieku, ko skatītājs nevar nesajust.

Spēles telpā atkal ir kāda kuba transformācija, ko esam jau pieradināti sagaidīt no Seņkova&Dzudzilo tandēma. Tikai šoreiz tā pieder Aigaram Ozoliņam. Iestudējuma kontekstā mobils skapis uz ritenīšiem, no iekšas iztapsēts ar rožainas apdrukās tapetēm, kalpo kā atraktīva zīme vietai, kurā koncentrētas, šķiet, tieši seksuālās dziņas.

Intriģējoši bieza ir arī kostīmu ideja (arī Aigars Ozoliņš). Lielākoties aktieri ģērbti apakšveļā, kam pa virsu uzrautas tikai kāds raupjāks vamzis vai pat ziemas mētelis. Skaidri redzams, ka kaut kas iztrūkst – kaut kādas viduskārtas, it kā dzīvības vai varbūt dvēseles? Iespējams, mūsu priekšā ir tikai maskas, ko cilvēks dzīves laikā valkā un tieši tāpēc šo to būtisku arī zaudē. Edgars Mākens iestudējuma muzikālajā slānī arī kā vienu no motīviem uzsver "mūžs jāglābj"…

Tieši caur iestudējuma pārspīlēto, grotesko formu paradoksālā kārtā iespējams ieraudzīt, gan trausli jūtīgu cilvēka ievainojamību un dabiskumu, gan no jauna (vai pat pirmo reizi, ja pēc obligātās literatūras skolas laikā nav padziļināti studēta latviešu literatūras klasika vēlreiz) ieraudzīt Jāņa Ezeriņa stāstu metaforisko slāni. Par dzīvi, par cilvēkiem, par viņu niķiem un vājībām. Tādēļ stilīgie "kapeņu stāstiņi", kas tādi izskatās tikai pirmajā acu uzmetienā, šoreiz vairāk būs piedzīvojums tieši pieaugušajiem, nevis skolēniem literatūras stundu "pagarināšanai".

Source

DELFI Kultūra

Tags

Astrīda Kairiša Jānis Skanis Latvijas Nacionālais teātris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form