Izrādes apskats: Kāpēc mīlēt

Vērtējums:

Svarīgi piebilst, ka vakara pirmajai daļai sekoja tāds kā P.S., kurā Mārtiņš Eihe aicināja skatītājus dalīties savos iespaidos un pārdomās (un dusmās) par izrādē dzirdēto. Bez šīs otrās daļas, vismaz es prom būtu devusies krietni samulsusi, lai neteiktu sarūgtināta. Kā paskaidroja režisors – tieši tāpēc arī sarunas pēc izrādes domātas. Lai skatītājs neaizietu mājās un dusmās nesāktu klapēt savu suni…

Pieļauju, ka pirmizrādes datums 16. novembrī nav gluži nejaušs – pirmās izrādes notiek tieši Latvijas dzimšanas dienas nedēļā sešus vakarus pēc kārtas. Izrādes galvenā ideja ir - ar humoru paskatīties uz latvieti it kā no malas. Pašironija un paškritika nebūt nav peļamas lietas, taču izrādes veidotāji latvietības atmaskojumu ietērpuši visai savādā formā: Laumas Balodes varone Aleksandra jau labu laiku dzīvo un strādā Somijā, jo te, Latvijā viss piegriezies, visi šķiet stulbeņi – māti un vecvecākus ieskaitot, jo visi tikai "dzer, dzied un cer, ka kādreiz viss būs"… Tomēr izrādes laikā aktrise nepārliecina, ka Aleksandrai tiešām Latvija neko nenozīmē, ka viņa tiešām dzīves jēgu ir atradusi citā zemē un citā kultūrā.

Aleksandra ir bravūrīgi optimistiska, ironizē par tiem, kas tādi nav (ir pāris frāzes, kas gan norāda arī uz pašas kautrību), runā primitīvā latviešu valodā (kaut daži izteikumi liecina, ka viņa patiesībā ir skolotāka), šķietami ticami izsakās, ka mīl savus vecākus vai bijušo literatūras skolotāju (bet jēdzieniski tomēr cauri jūt trulu ņirgšanu par visu). Tādējādi rodas sajūta, ka dramaturģiski šis tēls ir sakonstruēts, bet aktrise to spēlē no sevis stipri atsvešināti. Disharmonija jūtama arī starp to, ko Aleksandra runā un kā viņa to dara, jeb forma nerīmējas kopā ar saturu. Šajā ziņā par sliktu nāk salīdzinājums ar JRT Latviešu stāstiem, kuros gandrīz visos bija izslīpēts kāda konkrēta cilvēka raksturs un pasaules uzskats, personību atklājot gan caur to, ko viņš stāsta un kā viņš stāsta (akcentu, dialektu, slengu ieskaitot). "Nomadi" projektā, priekšnesums veidojies, izejot nevis no viena konkrēta cilvēka personības, bet no vēlmes uz latviešiem paskatīties globālāk. Un sanācis nekonkrētāk, vispārīgāk un vienkāršotāk. Izrādes tekstuālais bloks atgādina ikdienišķu sērfošanu internetā – no viena portāla uz otru, no viena virsraksta uz nākamo, no vienas tēmas pie citas; tik klikšķinot peles pogu – kur krāsaināks un aktīvāks "baneris". Savā ziņā izrādes teksta pasniegšanas forma ir analoģiska šādai mūsdienu cilvēka informācijas uztverei, kas, no malas vērojot, droši vien atgādina bakstīšanos nevis mērķtiecīgu darbošanos. Tā arī izrādē, it kā pieturoties pie konkrētiem atslēgas vārdiem (uz tāfeles uzrakstot latvieti raksturojošas lietas: dzeršana, "darba tikums", nacionālisms u.c.), iespaids par virspusēju lēkāšanu no vienas tēmas pie nākamās, neizpaliek. Visu izrādes laiku mani nepameta jautājumi – kāpēc esmu aicināta to visu klausīties; kāpēc izrāde mani grib provocēt ar visai primitīvu cilvēka pasaules uztveri; kāpēc, "apliekot" visu latvisko, man nepiedāvā neko vietā.

Projekta nosaukums laikam ir tikai provokācija. Tāpat kā fakts, ka viena nezināma profesionāla latvieša un tautas psihologa A. Borta vietā ieraugāma tikpat nezināma, bet visnotaļ frivola meiča. Taču attiecībā uz iestudējuma nosaukumā minētajiem krieviem, jāatzīst taču, ka tā ir vesela kultūrtelpa, kura atrodas tepat blakus un kas nebūt nenozīmē tikai krievisku šovinismu, tādēļ būtu interesanti paskatīties uz to ar veselīgu humoru. Bet, nešķirojot tautības – vienmēr būs cilvēki, kas atšķirsies gan politiskajā, gan idejiskajā pārliecībā, gan dzīves mērķos un vajadzībās. Un starp visu nāciju cilvēkiem atradīsies tādi, kas gribēs būt tieši tur, kur viņu nav. Līdz ar to – ja izrādes Aleksandrai pret mani kā latvieti ir nievājoša un pat augstprātīgi ciniska attieksme, mani galīgi nesatrauc tas, ka viņa dzīvo kaut kur Somijā. Izrādes vakara otrajā daļā noskaidrojās, ka iestudējuma veidotāju mērķis bijis skatītāju aicināt uz kritisku domāšanu, bet Aleksandra bijusi piemērs tam, kā no Latvijas aizbraukušais irgojas par Latviju un latviešiem, lai tikai nepazustu sajūta, ka viņš izdarījis pareizo izvēli.

Un tomēr, arī pēc paskaidrojumiem un skatītāju savstarpējās diskusijas par latviešu nespēju kaut ko mainīt pasaulē, kura viņu neapmierina, nespēju un negribēju neko kopīgu ar pašpārliecināti aprobežoto Aleksandru. Tāpat nespēju un negribu justies vainīga par to, ka viņa ir tāda, kāda ir.

Pēc lekcijas režisors Mārtiņš Eihe atzina, ka viņš kopā ar radošo komandu projektu tipa teātrī strādā labprātīgi un nemaz nealkst pēc siltas vietiņas kādā no valsts teātriem, un viņi labprātīgi strādā par neregulāru un niecīgu atalgojumu – lai tikai varētu būt brīvi savā radošajā darbībā. Varbūt tāpēc arī disharmonija tik aktuālās tēmas pētījumā. Taču arī teātrī noteikti ir vērts runāt par latviešu nespēju mērķtiecīgi un produktīvi darboties sevis un valsts labā, kā arī aizbraukšanu labākas materiālās dzīves meklējumos.