Vērtējums:
Piepildīta ar aktiera Kaspara Znotiņa kolorīti un reizē iejūtīgi atveidoto mākslinieku Jāni Pauļuku, izstāžu zāles priekštelpa stundas garumā kļūst par īstu Teātri. Lielā mērā – mērķtiecīgi izmantoto kāpņu dēļ, kuras kļūst par darbīgu iestudējuma elementu. Pirms vēl izrāde sākusies, domās pārcilāju jau lasīto – ka aktieris izrādes sākumā vairakkārt pa trepēm kāpj lejā, nesot gleznu rāmjus. Par kuram kāpnēm gan bijusi runa: par tām, kas ved uz izstāžu zāli pirmajā stāvā, jeb vai tiešām tām stāvajām koka kāpnēm, kas ved uz otro stāvu? Kaut arī pirmās izrādē spēlē savu lomu, liels tomēr ir pārsteigums, ka, izrādei sākoties, pirmos Pauļuka - Znotiņa soļu trokšņus izdzirdu no otrā stāva puses. Turklāt skatītāju, kurš samērā ilgi turēts sasprindzinājumā, gaidot beidzot mākslinieka parādīšanos, sagaida "vilšanās": Znotiņa Pauļuks, nokāpis lejā un atstutējis kārtējo rāmju nešļavu, tik vien kā skatītāju rindās iemet apspiesti neiecietīgu acu skatienu. Tas it kā līdzinās pašam būtiskākajam otas triepienam kādas gleznas vēstījumā, bet izrādes "rāmī" šis acu skats koncentrētā veidā pasaka svarīgāko par iestudējuma galveno varoni.
Zinot tikai atsevišķus faktus par vislabākajā nozīmē "trako" gleznotāju Jāni Pauļuku, jo īpaši simpātisks šķiet iestudējuma veidotāju radītais mākslinieka portretējums. Kaspara Znotiņa Pauļuks, skaļi burkšķēdams, kāpj pa trepēm, kā īsts atlēts uz vēdera lien pa grīdu, brīžiem brēc nebalsī… Tās ir ārējās zīmes mākslinieka iekšējai ugunij, kuras līdzās ar paustajām atziņām, atmiņām, dzīves un mākslas uztveres formulējumiem (ņemti no Zigurda Konstanta monogrāfijas) veido jūtīgu un pretrunu plosītu mākslinieka tuvplānu.
Izrādes emocionālais centrs ir fragments, kurā tiek atklāta Jāņa Pauļuka traģēdija. Dramatiskais kāpinājums tiek panākts caur dubultu atsvešinājumu: pirmkārt, aktieris "iziet" no lomas, ieņemot vēstītāja pozīciju; otrkārt, publikai tiek parādītās tās nozagtās "gleznas", kuras joprojām ir meklēšanā. Patiesībā aktieris publikai rāda tukšus rāmjus, piesakot gleznas izmērus, gadu un nosaukumu. Un atkal ir svarīgs aktiera acu skats – pilns ar apliecinošu ticību, ka viņš tūlīt pat starp skatītājiem ieraudzīs pazudušās gleznas, vai vismaz nejauši sastaps kādu, kurš zinās pateikt to atrašanās vietu.
Kamēr izrādes sākumā mākslinieks kāpj augšā un lejā pa kāpnēm, skatītājs ir viens ar savām privātām domām. Bet pilnīgi noteikti kopā ar Pauļuku viņš ir izrādes finālā, kad pēc strikti noskaitītās biešu zupas receptes, pēdējo reizi māksliniekam kāpjot augšup, spēles telpā iestājas ilgs klusums. Izrādes noslēguma akordam režisore nav ņēmusi vis kādas viedās Pauļuka sentences, bet gan klusumā izgaismotu, maza formāta glezniņu (bez "bildes", protams,). Tas ir tik uzrunājoši un tik ļoti līdzinās piedzīvojumam gleznu pasaulē.
Projekts ilgst jau kopš aizvadītā gada septembra, bet joprojām izrādes par apmeklētāju trūkumu nevar sūdzēties. "Pauļuks. Rāmji" veiksme ir spēja pastāstīt emocionālu stāstu nemelojot, neizskaistinot, nepārspīlējot, kā arī atrodot ideālo līdzsvaru starp komisko un traģisko. Izrādi raksturo arī sildoša atmosfēra, labs mārketings ar izsmeļošu iestudējuma mājas lapu un izcils aktierdarbs, kas tapis sadarbībā ar jūtīgu režisori. Diez vai te ieguldīti milzu līdzekļi, kas tikai apliecina, ka projektu tipa teātris var it labi dzīvot arī drūmos krīzes apstākļos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
