Izrādes apskats: Kilograms Žurkas
Foto: Gunārs Janaitis

Lieliski, ka Nacionālais teātris nolēma turpināt Žurkas Kornēlijas iesāktās "politiskās rotaļas" un arī šogad Valtera Sīļa režijā politiskais kabarē "100 grami Žurkas" nepieviļ ne izklaidējot, ne apspēlējot politiskās aktualitātes. Uzvedums ir saturiski blīvs un krāšņs šovs, kurš ierunātās frāzes par latvieti bez humora izjūtas aizslauka kā nebijušas. Režijas un scenārija košajā buķetē vēl būtu gribējies oriģinālāku horeogrāfiju un perfektāku izpildījumu.

Valtera Sīļa, Jāņa Skuteļa un Mārtiņa Egliena veidotajā scenārijā, kurā politisko jautājumu konsultants bijis Jānis Domburs, kariķējot, parodējot un izspēlējot aizvadītā gada notikumus un refleksijas par tiem, aktieri jūtas atraisīti un iedvesmoti visdrastiskākajām dullībām. To, ka "100 grami Žurkas" teātra kolektīvam sagādā šo iespēju, Valters Sīlis arī atzīmējis uzveduma programmiņas ievadā. Tiešām, paradoksālā kārtā – šādi, it kā nenopietnā repertuāra pasākumi ļoti bieži parāda aktierus negaidītos rakursos, atklājot viņu neizmantotos, slēptos vai piemirstos talantus un iespējas. Dziedāšana, leļļu "dresēšana", dejošana un pat cirka "akrobātika" nav teātra ikdiena. Taču "100 gramu Žurkā" tas viss tiek pasniegts komplektā arī ar gaumīgi asprātīgu un dzīves gudru skatījumu uz mums visiem svarīgiem jautājumiem.

Lai cik komiskas arī nebūtu uzveduma epizodes ar balvu dalīšanu un nominantu uzstāšanos, manāma arī viena otra dramatiskāka stīga. Brīnišķīgs līdzsvars starp jokiem un traģiku izdevies "improvizācijās" par banku krahu, kur centrā ir Ģirta Liuzinika Raimondas Pauls un viņa melodijas, bet negaidīti skaudrā skatuves stāstā pāraug "Aizbraucēju" dziesma ar visai optimistisko "Mūzikas skaņu" meldiju. Atmiņā labi iegūlusi arī versija par iespējamo 13. janvāra notikumu tiesas epopeju.

Brāļu Petrausku un Riharda Zaļupes muzikālā komanda arī ir būtiska pievienotā vērtība. Piemeklējot īstās melodijas un sacerot jaunus vārdus, politiskajā kabarē daudziem notikumiem un personībām tajos izdevies piešķirt jaunu jēgu, fokusu, vērtējumu. Tāpat teātra cilvēki ļoti aktīvi spēlējušies ar mūsu valodu – īpaši pretstatot nacionālos radikāļus politikā. Grūti pat izšķirt, kurš varonis košāks – Aināra Ančevska Raivis Dzintars vai Ivara Kļavinska Vladimirs Lindermans. To vērojot, šķiet, ka Kļavinska spožās raksturotāja dotības pārāk maz tiek izmantotas "īstajā" repertuārā.

Jaunā "Žurka" ir daudzslāņaina un ideju pārpilna, ir daudz nianšu, ko negribot var palaist arī garām, tādēļ to droši var skatīties atkārtoti. Saturiski gudri un formā artistiski krāšņais uzvedums ir ar savu dramaturģisko loģiku un tam ir vairāki caurviju motīvi: gan parodijas par balvu pasniegšanas ceremonijām, gan ar humoru analizētie gada notikumi. Trīs stundas paiet nemanot un pat Ģirta Jakovļeva atraktīvi izstieptā aizrunāšanās ir tik burvīga, ka gribētos, lai tā nekad nebeigtos. Kaut reālajā dzīvē šādas epizodes liek justies pagalam neērti gan skatītājiem, gan pasākumu vadītājiem, "Žurkas" kontekstā pārņem neviltots prieks par Ģirta Jakovļeva aktiertalantu, šarmu un lielisko humora izjūtu. Pārfrāzējot LTV1 raidījuma "100 g kultūras" Gada balvu, varētu teikt, ka šā gada uzvedumā "100 grami Žurkas" ir pat vairāki kilogrami kultūras, politikas, jautrības un aktiermeistarības.

Source

Tags

Izrādes apskats Jānis Domburs Valters Sīlis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form