Izrādes apskats: Laura Gundara 'Cīrulīši'  (1)

Vērtējums:

Abos gadījumos pilnīgi noteikti iecerē domāts par skatītāju. Lielās zāles "Primadonnām" publika, kura negrib teātrī domāt, bet tikai atbrīvoti "izrēkties", noteikti garantēta. Un šis skatītājs noteikti nebūs vīlies. Sarežģītāks gadījums ir "Cīrulīši". Režisors tik ļoti lugu interpretējis "pa jaunam", ka īstas dramaturģijas cienītājiem savukārt garantēta vilšanās. Bet tieši tā skatītāju daļa, kurai Harija Gulbja luga vai Oļģerta Dunkera filma palikusi siltā atmiņā, noteikti ieraugot jauno iestudējumu repertuārā, vēlēsies doties uz teātri.

Pilnīgi piekrītu viedoklim, ka autors savai lugai pasaka ardievas brīdī, kad tai pielikts punkts. Turklāt nu jau daudzus gadu desmitus dramaturģija teātrī nav galvenais, ap ko visam griezties. Dzīvojam režijas laikmetā. Un tomēr… šoreiz jūtos dīvaini pievilta. Varbūt tādēļ, ka, šķiet, Harijs Gulbis nav no tiem autoriem, kam gluži vienalga, kādas klaunu maskas vai psihiatriskās diagnozes pieņem viņa uzrakstītie varoņi skatuves variantā. Ja luga savā būtībā ir siltu intonāciju un skumju pārdomu caurausta, pamazām atklājot visu personāžu ilgus gadus savos skapjos slēptos skeletus, tad iestudējumu vienā vārdā pat varētu dēvēt par černuhu. Černuhu, kurā starp cilvēkiem (ģimenes locekļiem) valda tikai virspusējība, bravūra un skarba ironija. Protams, ka daļa cilvēku tā arī komunicē ar ārpasauli, bet vai tiešām "Cīrulīši" ir tas īstais un vienīgais materiāls, uz kura bāzes rādīt šādi slimas cilvēku savstarpējās attiecības? Pirmajā cēlienā vairākās ainās uzrīkots tāds balagāns, ka teksti vispār kaut kur pazūd pēdējā plānā - līdz ar to otrā cēlienā pat nav skaidrs, par ko visi kreņķējas. Tikpat kā nav vietas psiholoģiskām niansēm, visi tikai "vālē". Tādā ziņā gan izrādes laikā tiešām nav garlaicīgi – režisors kopā ar aktieriem skatuviskās darbības "apaudzējuši" līdz pēdējam sīkumam (pilnā mērā apdzīvojot gan Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju, gan apspēlējot Annas Heinrihsones veidots kostīmus). Taču lielākoties tā ir rosīšanās rosības pēc. Galu galā izrādes beigās jūtos no visa pārgurusi un… ar izrādes agresiju aplipusi.

Uzticot Zelmu Esmeraldai Ermalei, režisora vēlme bijusi parādīt šo sievieti ne jau kā vecu, nevarīgu večiņu. Turklāt aktrise tiešām jau ir Harija Gulbja uzrakstītās Zelmas vecumā. Tomēr, veroties šajā spriganajā sievietē (un pat stalti pievilcīgajā - finālā), pazūd jēga, kādēļ katrā ziņā viņai māja būtu bijusi jāpamet. Ne pārlieku veca, ne nomocījusies. Vienīgā nelaime – vīrs nomiris. Jā, varbūt māja ir galīgi nodzīvota, bet paši jau vien te saimniekojuši. Tātad pie visa pierasts.

Analizējot tēlus atsevišķi, dīvains šķiet Ģirta Ķestera Elmārs, kas sava varoņa iekšējo sāpi ārēji rāda kā drusku nepieskaitāma persona – visu laiku kaut ko tramīgi it kā meklē un runā forsēti neadekvātās intonācijās. Līdz ar to nav skaidrs arī, ko tādam blakus dara stilīgā zinātniece Gundega (kurai, piemēram, lugā pat pieder vieni no sakarīgākajiem un loģiskākajiem pārspriedumiem, kaut brīžiem tiem arī pārspīlēta izteiksme). Kaut gan var jau būt, ka Ievas Pļavnieces Gundega ir tikai smuki deklamējoša pseidozinātniece, kura vai visu izrādes laiku spaida savu mobilo – demonstrējot gan to, ka šeit notiekošais viņu tikai daļēji interesē, gan to, ka mūsdienās esam no šī aparāta vājprātīgi atkarīgi. Kādā ainā pat vesela kompānija runājoties sēž un, katrs ieurbies savā ekrāniņā: skaidrs, ka te nevienam patiesi otrs neinteresē.

Par lauku cilvēka robustumu labi pārliecina Artis Robežnieks Raimonda lomā, dakteres "smalkumus" demonstrē Aija Dzērve kā pastarīte Silvija. Pirmizrādē šķita, ka Vizmas lomā neveikli mokās Vita Varpiņa, it kā nepieņemot sava tēla vienkāršoto dzīves uztveri un kopējo iestudējuma uzstādījumu.

Salīdzinoši vieglāk klājies epizodiskajiem tēliem – lietu savākšanas entuziastei Marīnas Janauas Olgai, šarmanti prastajam Valda Liepiņa Jānim un uzbāzīgi koķetajai smējējai - Ligitas Skujiņas Ingrīdai. Šie aktierdarbi stāstā ienes īstu jautrību un brīžiem pat gaumīgu humoru. Kamēr Zelmas attiecības ar bērniem nav un nav izprotamas. Varbūt Esmeralda Ermale arī īsti vēl nav atradusi sava tēla būtību? Kontaktējas ar pārējiem šī Zelma it kā pa virsu, it kā neobligāti. Arī runā tā, it kā vārdi būtu karsti kartupeļi, kas pa muti dzenājami. Nevar saprast – ir viņai kādas emocionālas attiecības ar saviem bērniem vai nav? Ja nav, tad neticu, ka sagaidīt katru Jaungadu te visi bez ierunām braukuši. Varbūt tieši tāpēc režisors programmiņā uzsvēris, ka stāsts ne tikai par mums, bet arī par Mammām un Tēviem. Izrādes finālā Zelma ar saviem bērniem dzīvespriecīgi čivina. Tā drīzāk ir sirreāla aina. Atšķirībā no lugas Zelmas, kura tā arī nespēj pamest savas Mājas, izrādes Zelma, šķiet, tomēr aizbrauc ar Ingrīdu, lai savus sapņus pamestu uz visiem laikiem un sāktu pilnīgi jaunu dzīvi. It kā tas būtu iespējams… Jo patiesībā šai Zelmai, kura visu mūžu darījusi tik tā, kā citiem labāk (tomēr līdzās nav neviena īsti tuva cilvēka), draud smaga depresija.