Izrādes apskats: Mēdejas kliedziens un koris ar eņģeļu balsīm
Foto: Aigars Altenbergs

Izrāde "Mēdeja" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Vladislava Nastavševa režijā sākas ar titullomas atveidotājas Gunas Zariņas kliedzienu. Tikai kliedzienam nav skaņas. It kā būtu jau tik daudz kliegts un raudāts, ka izdabūt jelkādu skaņu fiziski vairs nav spēka. Vai gluži pretēji – balss tiek taupīta pēdējam, izsķirošajam atriebības kliedzienam, pēc kura sekos biedējoši mierpilns smaids. Skatītāji, kas vēl tikko sačukstējušies (aktrise viņus jau sagaida, sēžot uz skatuves), pievienojas saspringtajam klusumam. Zālē visu izrādes laiku ir tik blīva neizbēgamas nelaimes enerģija, ka Mēdejas dusmas, aizvainojums, vilšanās ir pat šķietami gaisā sataustāmas.

Vērtējums:2

Eiripīda traģēdiju "Mēdeja" Vladislavs Nastavševs pirmoreiz iestudēja Maskavā Gogoļa centrā 2013. gadā. Nākamā gada pavasarī Guna Zariņa atteicās spēlēt Maskavā, paužot protestu pret Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainā. Izrāde guva lielu atsaucību un tika augsti novērtēta Rīgā Gogoļa centra viesizrāžu laikā 2014. gada rudenī. Tagad Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmas "TÊTE-À-TÊTE" programmā (pirmizrāde 2016. gada 1. oktobrī) "Mēdeja" tiek spēlēta uz Rīgas Krievu teātra skatuves.

Neesmu redzējusi iestudējuma sākotnējo versiju un nevaru salīdzināt, vai un kā mainīti tēmas akcenti, taču fakts, ka Latvijas režisora un aktrises kopdarbs ir nonācis mājās, ir pacilājošs un ievērības cienīgs. Lai arī izrādē labi spēlē un kopējā formā iekļaujas viss radošais kolektīvs (Krievijas teātra aktieris Mihails Troiņiks un M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri Čerņavskis un Maksims Busels un abi mazie puikas, kas atveido Mēdejas un Jāsona dēlus, Andrejs Graņenko un Arjē Ļermanis vai Damirs Onackis (diemžēl nezinu, kurš no zēniem spēlēja 02.10.16.)), par izrādes centru neapšaubāmi kļūst Gunas Zariņas Mēdeja, tāpēc gribas viņu nostatīt līdzās režisoram un izrādi saukt par divu talantīgu mākslinieku kopdarbu.

Lieki piebilst – izrādēs scenogrāfija pauž nevis situācijas/varoņu fiziskos apstākļus, bet emocionālo stāvokli. Eva Škenderska

Kā tas ir lielākoties, arī "Mēdejā" Vladislava Nastavševa vārds parādās ne tikai pie režijas, bet arī scenogrāfijas, kostīmu koncepcijas (kostīmu autore Rūta Kuplā) un mūzikas autorības. Vladislavam Nastavševam nav raksturīga reālistiska, konkretizēta spēles telpa, kas iekārtota līdz sadzīviskiem sīkumiem, tā vietā režisors atrod simboliski ietilpīgus scenogrāfijas elementus, kas kļūst par aktierspēles atspēriena punktu. Turklāt scenogrāfija iet roku rokā ar nežēlības teātra un fiziskā teātra elementiem, ko Vladislavs Nastavševs Latvijas teātrī šobrīd izmanto viskonceptuālāk. "Mitjas mīlestībā" (DDT, 2010) Jurijs Djakanovs un Inese Pudža, izmantojot atbalsta punktus, visu izrādes laiku pārvietojās pa vertikālu mūra siena. "Jūlijas jaunkundzē" (VDT, 2012) spēles laukumā bija novietots uz vienas kājas uzmontēts dēlis, kurš atradās līdzsvarā, ja uz tā abās pusēs bija novietoti vienāda smaguma priekšmeti. "Asins kāzās" (NT, 2016) spēles pamata laukums ir slīpi novietota raupja materiāla plakne,un Daiga Kažociņa ilgu laiku ar kailu ādu ir piespiedusiem asajam materiālam, turklāt uz aktrises kājām ir redzami zilumi un nobrāzumi.

Lieki piebilst – izrādēs scenogrāfija pauž nevis situācijas/varoņu fiziskos apstākļus, bet emocionālo stāvokli. Telpiskais risinājums kļūst par balstu mizanscenām, kurās aktieris caur ķermeni, kustību pauž sava varoņa raksturu, pārdzīvojumu utt. "Mēdejas" vizuālais koncepts ir ārkārtīgi askētisks (podests un divi krēsli, fonā mainīga krāsas projekcija), tāpēc prasa gan režijas, gan aktierspēles skrupulozu precizitāti. "Mēdejas"stāsts tiek atklāts caur mizanscēnām, tekstam nonākot otrajā plānā. Ja ir zināma Eiripīda "Mēdejas" fabula, man šķiet stāsts ir nolasāms, pat izskatot teātra mājaslapā ievietotās fotogrāfijas, jo katrs fiksētais kadrs – katra mizanscēna – ietver dramaturģiju. Guna Zariņa caur ķermeni – kustību, žestu, mīmiku, pat pašu niecīgāko grimasi – iemieso Mēdejas emociju gammu. Mēdejas loma, kas sevī iemieso visu traģēdijas žanra būtību, apliecina aktrises Gunas Zariņas profesionalitāti, fizisko un garīgo kapacitāti.

Līdzās Mēdejas agonijas kliedzienam izrāde skan abu mazo zēnu eņģeliskais dziedājums, kas pilda arī kora lomu sengrieķu traģēdijā, tātad vēsta par neizbēgamo. Mīlestību nomāc aizvainojuma un nodevības izraisīts naids. Mēdejas asaras ieņēmušas asins koncentrāciju. Vladislavs Nastavševs ar "Mēdeju" un "Asins kāzām" Nacionālajā teātrī pierāda, ka traģēdijas žanrs var būt saprotams arī 21. gadsimtā, turklāt iztiekot bez vienkāršošanas, bet gan pilnībā ļaujoties žanra kosmiskajam, mītiskajam mērogam, kas savukārt apliecina režisora talanta mērogu un intelektuālo kapacitāti.

Tags

Borisa un Ināras Teterevu fonds Guna Zariņa Izrādes apskats Lasāmgabali Rīgas Krievu teātris TÊTE-À-TÊTE Vladislavs Nastavševs

Comment Form