Izrādes apskats: 'Meistars un Margarita'. Rogas versija
Foto: Publicitātes foto

Vēlme iestudēt vienu no pasaulē slavenākajiem, vairāk pētītākajiem 20. gadsimtā tapušajiem romāniem – Mihaila Bulgakova "Meistaru un Margaritu" – apliecina Indras Rogas kā režisores drosmi un, nenoliedzami, arī ambīcijas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Turpinot krievu literatūras klasikas iestudējumu triloģiju Valmieras Drāmas teātrī ("Zojkina kvartira" 2012. gadā, "Doktors Živago" 2013. gadā), Roga apliecina savas darbaspējas un rūpīgu literārā darba un tā konteksta izpēti. "Meistarā un Margaritā" neapšaubāmi ieguldīts ārkārtīgi liels darbs.

Vērtējums:

Izrāde nav vienkārši romāna uzlikšana uz skatuves, režisorei ir sava interpretācija par tā notikumiem. Problēma - romāns šai versijai negrib tik viegli padoties, kas krietni apgrūtina izrādes vēstījuma uztveri. Skatītājiem, kuri uz Valmieru tikai vēl dosies, iesaku, pirmkārt, ja tas vēl nav izdarīts, tomēr izlasīt Bulgakova romānu, otrkārt - pirms izrādes iepazīties ar režisores konceptu izrādes programmiņā.

Bulgakovs

Bulgakovs romānā vienlaikus risina trīs savā starpā saistītas, bet tikpat labi arī atšķirīgi skatāmas sižeta līnijas. Poncija Pilāta un Ješua satikšanās - Bulgakova interpretācija par bībeliskajiem notikumiem - Kristus krustā sišanu. Volanda un viņas svītas ierašanās 20. gadsimta 30. gadu Maskavā ar mērķi iepazīties ar maskaviešiem un viņu netikumiem. Visbeidzot - divu 30. gadu maskaviešu - Meistara un Margaritas - mīlestības stāsts.

Romāna virzītājspēks un atslēga ir Volands - sātans. Atbilstoši Vecās Derības uzskatiem Bulgakovs sātanu netēlo kā galēju ļaunumu, bet gan tikai kā vienu no spēkiem - sava veida Dieva uzdevumu izpildītāju uz zemes. Volanda kā sātana uzdevums ir iepazīt cilvēkus, to vājības un neviļus kļūt par viņu tiesātāju. Volands neierodas Maskavā, lai darītu tiešu ļaunumu, - tā ir aprobežotības, viduvējības, alkatības, mietpilsonības, truluma utt. atklāšana dienas gaismā. Jo, kā romānā Volands atbild Levijam Matejam, - ".. ja nepastāvētu ļaunums, kāda nozīme būtu labajam, un kā izskatītos zeme, ja no tās vaiga izgaistu visas ēnas?"

Ir skaidrs, ka iestudēt romānu pilnībā no sākuma līdz beigām normālos teātra apstākļos mūsdienās nav iespējams. Turklāt gadījumos, kad režisors pieķeras tik monumentāliem darbiem kā "Meistars un Margarita", jābūt būtiskam pamatojumam, kāpēc un kas tieši konkrētajā darbā licies svarīgs. Režisore intervijā ("Sestdiena", 02.10.2015.) pirms pirmizrādes daudz runā par robežu starp dzīvību un nāvi, to, kā cilvēka darbi dzīves laikā ietekmē pēcnāves dzīvi un ļaunuma kā iracionāla spēka klātesamību, ko skatuviski izrādē, jāsaprot, iemiesos un reprezentēs Volands.

Roga

Te arī nonākam pie iemesla, kāpēc šoreiz būtu tiešām vērts iegādāties izrādes programmiņu. Jānis Znotiņš - Volanda lomas atveidotājs - pirms tam intervijā bija izteicies, ka "Meistars un Margarita" ir ļoti negatīvi lādēts darbs bez neviena cerības stariņa un pozitīvā varoņa ("KDi", 02.10.2015.). Kad izlasītas režisores piezīmes programmiņā, top jau skaidrāks, ko ar daudziem mulsinošo izteikumu domājis Znotiņš.

Ar konspektīvu pētījumu par romāna laiku, telpu, notikumiem, kontekstu un varoņiem režisore mēģina pa(pie)rādīt savas izrādes vēstījuma konceptu. Īsumā: Meistara romāns par Ponciju Pilātu un Ješuā tapis sadarbībā ar Volandu (izrādes apakšvirsraksts ir "Volanda evaņģēlijs 3 cēlienos"), un šis romāns ir Pilāta apoloģija - ļauna darba attaisnojums un mēģinājums parādīt, ka Pilātam nav bijis izvēles lēmumā par Ješuā notiesāšanu nāves sodam, kas nesaskan ar Kanta teoriju par sekundi, kuras laikā, pieņemot lēmumu, atklājas viss cilvēka spēks vai vājums. Meistars savukārt par sadarbību ar Volandu un romāna sarakstīšanu saņem sodu - mūžīgu mieru, taču bez gaismas. Jāatzīst - negaidīts romāna lasījums.

Lai arī režisores interpretācija šķiet didaktiska un tēmēta vienos vārtos - Volands ar savu romānu un rīcību grib attaisnot ļaunumu un cilvēkus atvirzīt no tikai labā radītāja Dieva, kura pasaulē, pēc režisores domām, Volandam nav vietas -, to visu varētu arī pieņemt, ja vien tas izrādē nolasītos un tiešām strādātu. Bulgakova romāns un tajā ieliktais redzējums par Dieva un sātana savstarpēju mijiedarbību izrādās pārāk spēcīgs, tāpēc Rogas konceptam nepakļaujas.

Ārpus informācijas programmiņā, pirmos divus cēlienus netop īsti skaidrs, uz ko režisore šo visu velk. Izrādes finālā, kad Meistars un Margarita dodas līdzi Volandam un viņa svītai, zāles virzienā tiek vien izteikta doma - katrs saņem pēc savas ticības. Ar ko tad būtu jāsaprot, ka Meistars nav ticējis īstajam, sadarbojies ar Volandu, uzrakstot romānu, tāpēc tiek atalgots ar nosacītu mieru, kas nenesīs ne gaismu, ne augļus.

Veiksmes un neveiksmes

Savu lomu problēmā ar izrādes vēstījuma nolasīšanu spēlē arī galvenās Volanda lomas atveidotāja faktors. Šobrīd Znotiņš, kurš pamatā ir režisors un šī viņam ir tikai otrā aktierloma teātrī, netiek galā ar izrādes centra noturēšanu. Aktieris gan savā vizuālajā faktūrā, ko izceļ Annas Heinrihsones kostīmi, sākotnēji varbūt rada pat visai interesantu tēlu, mēģinot piešķirt Volandam atsevišķas noslēpumainību pastiprinošas detaļas, piemēram, veikla kāju sakrustošana, taču ar katru izrādes cēlienu Volanda jēga un ietekme skatuviskajos notikumos arvien vairāk sarūk.

Znotiņa aktierspēles lielākā problēma šobrīd slēpjas tajā, ka Volands absolūti nepārliecina par sevi kā vienu no diviem pasaules lielākajiem spēkiem - izrādes interpretācijas gadījumā - absolūta ļaunuma spēkiem. No Znotiņa atveidotā tēla nav jūtams ne spēks, ne ietekme, ne pārliecība. Lielākoties Volanda teksts paliek kā kaut kas abstrakts, skatītājam neuztverams - tāda tukša frāžu liešana, bet runa taču ir par Sātanu - šī stāsta galveno personu.

Spilgts apliecinājums tam, ka aktieris netiek galā ar lomu, iespējams, līdz galam nesaprot, ko tieši spēlē, ir aina, kur viņš sastopas ar Meistaru un romāna slaveno frāzi "Manuskripti nedeg!" visai amizanti dēmoniskā toņkārtā iekliedz Meistaram sejā. Šāda histēriska izpausme nekādi neliekas loģiska, ja runa ir par tik ietekmīgi personu.

Man neatminēti paliek arī Meistars un Margarita, kuriem izrādē atvēlēts samērā maz vietas. Ivo Martinsons un Elīna Vāne, neapšaubāmi talantīgi aktieri, nepārliecina ne par abu mīlestību, ne to, cik traģiski abiem ir notikumi ap Meistara romānu. Ilustratīvs un nenopietns šķiet Meistara vizuālais tēls - aktierim visu izrādes laiku uz acīm ir melnas saulesbrilles. Vai tā būtu zīme par Meistara aklumu - pakļaušanos nepareizajam - Volandam? Vai jau kā norāde uz Meistara saņemto sodu/atalgojumu par romāna sarakstīšanu - dzīvi bez gaismas?

Daudz interesantāki līdz ar to izrādē kļūst otrā un pat dažkārt trešā plāna tēli. Romānā neapšaubāmi kolorītākie varoņi ir Volanda svīta. Spilgtas, asprātīgas, dzīvas lomas radījuši Mārtiņš Meiers (Korovjevs) un Ieva Puķe (Gella), interesants ir arī divu kaķu - Begemota - risinājums. Labi izdevušās ir atsevišķas ainas ar maskaviešiem, ko atveido lielā daļa Valmieras trupas. Sevišķi artistiski spēlē Inese Pudža, Krišjānis Salmiņš.

Nedaudz žēl, ka izrādē iztrūkst divu ar maģiju un mistiku visvairāk apvītāko, bet līdz ar to arī aizraujošāko romāna ainu, ar kurām, kā reiz, atceroties citas režisores izrādes un dažādos metafiziskos trikus tajās, Roga būtu varējusi tikt galā radoši. Volanda maģijas šovs varietē teātrī izpaužas vien ar īsu brīdi, kad aktieri tērpti vienā apakšveļā un uz skatuves atkal parādās neveiklā un butaforiskā mākslīgā galva, kas pirmoreiz jau tiek izmantota Berlioza bojāejas ainā. Savukārt Volanda balle atrisināta kā interaktīva skatītāja iesaistīšana izrādes starpbrīdī pēc otrā cēliena, piedāvājot gan visai asprātīgus iepriekš uzņemtus video ar Margaritu un Volanda svītu.

Interesanta ir režisores ideja par "Meistara un Margaritas" saistību ar iepriekšējo izrādi "Zojkina kvartira", piedāvājot uzstādījumu, ka Zojkas dzīvoklis ir tas pats dzīvoklis, kur tagad Maskavā apmeties Volands. Mārtiņa Vilkārša Zojkai veidotā scenogrāfija lieliski strādā arī "Meistarā un Margaritā". Dzīvs tāpēc šķiet izrādes pirmais cēliens, kad darbība notiek ritmiski, vairākos plānos, aktieriem pilnībā apdzīvojot skatuvi un izmantojot scenogrāfijas iespējas.

Lai arī man nav viegli pieņemt režisores iecerēto ceļu un pēc izrādes paliek daudz kas neskaidrs, fakts, ka Latvijā pirmoreiz iestudēts Bulgakova romāns "Meistars un Margarita", ir nenoliedzams notikums gan režisores Indras Rogas profesionālajā biogrāfijā, gan Valmieras Drāmas teātrī, gan visas Latvijas teātra kontekstā, tāpēc izrādi ir vērts redzēt, apdomāt, apspriest.

Tags

Ieva Puķe Izrādes apskats Jānis Znotiņš Mārtiņš Meiers Valmieras teātris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form