Vērtējums:
Brīžiem jaunais iestudējums atgādina gaumīgu "muzeju", kurā tik organiski skan Blaumaņa vecā valoda. Aigara Ozoliņa dekorācijās asprātīgi izspēlēta durvju tēma, daudzas detaļas rada tiešas asociācijas ar "tiem" laikiem, oriģināli veidota saspēle starp āru un iekštelpām. Taču Blaumaņa joks izstiepts uz divarpus stundām ar visai neizprotamu aktieru māžošanos. Pie vainas gan nav Jura Vaivoda sakomponētās dziesmas (kas it kā pārtrauc dramatisko darbību), jo patiesībā bijis brīnišķīgs materiāls iestudējuma atmosfēras uzburšanai. Visi muzikālie numuri ir spilgtas tautisko motīvu stilizācijas labākajās latviešu dziesmuspēļu tradīcijās, turklāt lieliski saskan ar Blaumaņa dzejās ietverto ironiju. Īpaši komiska ir pompozā Ješkas "kavaliera ārija", ar ko no jauna papildināta oriģinālluga un kuru sirsnīgi izpilda Artis Robežnieks.
Pieļauju, ka brīvdabas izrādes formātā šo iestudējumu varētu pat ļoti labi baudīt – uztverot to kā vasaras vakara izklaidi ar bērniem un šašlikiem. Taču teātra zālē skatītājs varētu tomēr vēlēties ko vairāk nekā gaiši krāsainas bildes iz sendienām. Iestudējums kopumā sirgst ar joku un tempa smagnējību. Varētu jau teikt: ko lai dara, ja, mēs latvieši gan domāšanā, gan darīšanā tādi čammas esam?! Apzogam viens otru, pēc tam vainojam nevainīgos, neprotam mīlēt vai iegūt tās sirdis, ko mīlam. Taču arī par to diemžēl nav iestudējums.
Lielākoties aktieri, šķiet, mokās un netic tam, ko dara, vien spēlē "teijāteri". Jau pirmajās ainās Harija Spanovska Kārklēns šļūkā zābakus, it kā tie būtu par lielu, bet nekādā jēdzieniskā sasaistē ar runāto tekstu. Ērikas Eglijas Māja, imitējot neveiklību, velk aiz sevis purngalus, tuvojoties Pēterim "uz bučošanos". Kristīnes Nevarauskas Ilze pārspīlējusi savu tēlu it kā viņai tajā būtu jānospēlē visas Blaumaņa vecenes kopā. Jā, ir smieklīga tā pūšana un elšana, bet tam atkal nav nekāda sakara ar notiekošo. Smieklīga ir arī Ginta Grāveļa Namnieka bārdas kustināšana, taču arī – tēls ir tikai ārēji komisks, bez iekšēja cilvēciska seguma. Drīzāk Antiņu nekā jaunu, iekārojamu puisi atgādina Ozolu Pēteris (Mārtiņš Počs). Kaut gan – ar pašpuiku Maju Ērikas Eglijas atveidojumā, šis pārītis varbūt ir kā radīti viens otram… Savukārt Ligita Skujiņa Kārklēna māsu Lienu atveido kā vīzdegunīgu cacu.
Ir gan kāda lieta, kas aktieriem tomēr palīdz arī jēgpilnāk aizpildīt skatuvisko rosību. Uztraukuma brīžos labi noder āboli no ābeles, kas aug tepat ēdamistabā, atgādinot par ļaunā un labā atzīšanas koku. Bet vēl labāks atradums ir pie kafijas galda pasniegtais cukurtrauks: kā satraukumu slāpējot, cukurgraudiņus citu pakaļ citam mutē met Pēteris. Ar pankūkas vīkšķīšanu rokās un mutē gan Lienes uzvedībā šķiet pāršauts pār strīpu. Lai cik arī neveikla būtu situācija, kurā Namnieks jau trešo reizi bildinātu veco meitu…
Blaumaņa lugās, apsveicot dažādus misēkļus pārvarējušos pārus, kas nu dabūjušies, parasti dzer vīnu. Arī "Zagļos". Jaunā iestudējuma veidotāji izvēlējušies pankūku ēšanu. Lai tā būtu. Bet kāpēc sieviešiem šajās mājās jācilā smagās mantu lādes; kāpēc kafija tiek nesta no pagalma nevis virtuves; kāpēc saimniekam tik neērts krēsls, bet skatītājam jātic, ka Ješkam tajā dikti ērta gulēšana; kāpēc Māja Pēterim rāda mēli, kamēr viņš Kārklēnam lūdz meitenes roku? Un, kuras ir tās kustības, ko konsultējis Agris Daņiļevičs (kā norādīts programmiņā)? Vai nav par daudz jautājumu gatavai izrādei…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
