Izrādes apskats: Skalbi un Dostojevski skaldot

Vērtējums:

Abu iestudējumu fokusā ir cilvēku nežēlība. Jāņa Vimbas monoizrāde, kurā no Fjodora Dostojevska darba izmantoti motīvi par cilvēka visatļautību, neviļus sasaucas ar otra iestudējuma centieniem to pašu ilustrēt ar Kārļa Skalbes pasaku sižetiem. No vienas puses šokē tas, cik nežēlīgu pasauli redz šo izrāžu veidotāji, bet no otras - patiesu gandarījumu sagādā tas, ka NT Jaunā zāle atkal skatītāju aicina uz absolūti nopietnu līdzdomāšanu.

Mūslaiku straujais ikdienas ritms perfekti atbalsojies iestudējumā "Skalbi un valdi". Nežēlība pasaku motīvu interpretācijās un nežēlīgais izrādes ritms skatītājā var radīt gluži vai frustrāciju: melnais humors, sasprindzināta vēlme atpazīt pasaku tēlus un situācijas, kā arī vārdu spēles un asprātību pērles, uzmanīga sekošana aktieru aizrautībai režisoru uzdotajos spēles noteikumos un dedzīgajai leļļu un objektu vadībai (pašiem māksliniekiem nemaz nepaliekot ēnā) un nojausma, ka vēl ir vismaz simts un viena doma, ko režisori gribējuši pateikt... Visvairāk jau šķiet, Regnārs Vaivars. Taču mūsdienu cilvēkam, kuram daļa dzīves paiet pie simtiem TV kanālu vai internetā, šāds vizuālās un saturiskās informācijas apjoms ir "mierīga" ikdiena.

Regnārs Vaivars pirms pirmizrādes kādā intervijā teica, ka iestudējums esot par mīlestību. Ja par stāsta galveno varoni uzskata bendes meitiņu, tad, protams, par mīlestību, taču tas ir tikai karkass, kurā izrādes veidotāji gluži vai amoka skrējienā traucas cauri neskaitāmiem sižetiem, etīdēm, idejām. Atsevišķas epizodes, šķiet, ilgst varbūt tikai dažas sekundes, tad uz sekundi iestājas tumsa (tiek izmantots arī stroboskops) un atkal seko kāds stāsta "Skalbi un valdi" fragments... Bendes meitiņa piedzimst "savā pasakā", taču izrāde viņu aizved pie dažādiem nāves sodiem Eiropā (dialogos gan "jokojot" pavisam lokāli), Mēneša māmiņas pils transformējas īstā mūsdienu komercšovā, no pasakas par vērdiņu acīmredzot izaugusi pirts aina, kurā aktieri kopā ar lelli- bendi rada īstu lāvas atmosfēru, un uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi. Kaut nepamet sajūta, ka visa kā ir daudz par daudz, sajūsmu rada absolūtā brīvības sajūta, kas pavadījusi iestudējuma radošo procesu.

Šķietami vienkāršāk iestudējuma uzbūvi raksturot monoizrādei "Cilvēks Karamazovs". Šī izrāde it kā ir arī gaišāka. Tomēr tikai ārēji. Vēstījumam par cilvēka nežēlīgo dabu iestudējuma veidotāji izvēlējušies mānīgi optimistisku intonāciju. Vairākus sižetus par vardarbību pret bērniem aktieris Jānis Vimba "izstāsta", pārtopot sirsnīgā vakara pasaciņas teicējā, naivā mācītājā (kurš runā ar komisku Latgalei raksturīgu akcentu), agresīvi aprobežotā hokeja līdzjutējā pie TV, kāda labi atpazīstama TV raidījuma mediatorā (turklāt zibenīgi mainot lomu, atveidojot arī raidījuma viesi). Pārtapšana tēlos apzināti notiek skatītāja acu priekšā - nomainot vien apģērba detaļas, kas atrodas turpat skapī spēles laukumā, tā dubultojot liekulības tēmu, kas ir arī izrādes vadmotīvs. Pirmkārt, aktieris tikai spēlē "naivumu"; otrkārt, vienu lomu nomaina ar citu, tā norādot, ka "man ar to visu nav nekāda sakara, to jau citi", bet nākamajā epizodē atkal uzliek jaunu "masku". Gan izrādes ievadā, gan finālā tikpat nevainīgā toņkārtā tiek vaicāts - vai visas dzirdētās šausmas ir attaisnojamas ar kādu absolūto paradīzi, kura prasa sev zināmus upurus? Ticēt Dievam vai neticēt? Kā samierināt sevi ar Dieva pasauli, kura ir pilna ar neizmērojamām ciešanām? Kā izturēties pret cilvēku visatļautību? Šie jautājumi caurvij gan Dostojevska romānu, gan Zvīguļa un Vimbas "Cilvēku Karamazovu". Bet visapbrīnojamākais šajā "šausmu vakarā" ir tas, ka dvēselē tomēr nepaliek mieles. Gribas tikai domāt, saprast un meklēt dziļāk. Un kļūt labākam.

Abos jauniestudējumos notikusi radoša sadarbība ar citu mākslas jomu profesionāļiem. Jāņa Vimbas cilvēks Karamazovs izrādē kādā epizodē koncentrēti un lakoniski caur ķermeņa plastiku it kā izdejo cilvēka iekšējo monologu (horeogrāfs Andrejs Filipovs). Savukārt leļļu un objektu izmantojums iestudējumā "Skalbi un valdi" rada nosacītību un atsvešinājumu, uzburot īsti pasakainas mūsdienu šausmas, auglīgi turpinot umka.lv aizsākto tradīciju. Tā skaldot un valdot pār Skalbes pasakām un Dostojevska romānu, NT pirms Ziemassvētkiem provocē mūs pārdomāt savu dzīvi un mūsdienu pasaules greizo vērtību sistēmu.