Izrādes apskats: Spēlējot Šekspīru jeb greizsirdības posta darbi

Vērtējums:

Vēl vairāk spēli uzsver šķietami minimālistiskā scenogrāfija ar ierobežoto rekvizītu skaitu. Mēģinājumos aktieri ļāvās fantāzijai, izmantojot jebkuras sadzīves detaļas. Ja nemaldos - tieši Kaspars Znotiņš uz kādu mēģinājumu bija atnesis santehnikas caurules, bet vizināšanos pa Venēcijas ūdeņiem ieteica atrisināt ar noliktavu paletēm, kas brīvi pārvietojamas uz mazajiem ritenīšiem. Tā izrādē nu redzams, ka dažāda izmēra caurules "spēlē" gan ieročus (tai skaitā lielgabalus un zobenus), taures, čūskas, kokteiļsalmiņus, noklausīšanās ierīces utt. Resnākās "trubas" tiek pat stutētas šķēršļu joslai izveicības un lokanības treniņam, kamēr tekstuāli šajā ainā Jago meģina Otello iedēstīt greizsirdības pirmās sēklas. Tāpat šajā ainā, žonglējot ap caurulēm, abi vīrieši caur uzvedību nodemonstrē savu tābrīža patieso attieksmi pret savām sievietēm: Otello pat ne drusciņ neļaunojas, kad Dezdemona vairakkārt sagāž trauslo būvi, kamēr Jago par tādu pašu gājienu savu Emīliju varētu arī iekaustīt.

Arī kastes izrādē spēlē gan savu tiešo "lomu" - kā mantu glabātavas, gan pārvēršas par vīna mucu vai Otello slēptuvi. Savukārt vannas uz riteņiem ir smieklīgas gondolu parodijas, citkārt - reāla ūdens tvertne, kurā Rodrigo gatavs slīcināties, vai Emīlijai mazgāt veļu, vai ilustrēt Kasio "neķītro" sapni par Dezdemonu.

Skaisti atrisināts Dezdemonas nožņaugšanas skats. Tas sasaucas ar izrādes prologu, kurā pa sasietu palagu virvi no augšas, aizbēgot no tēva pie mīļotā Otello, nolaižas Dezdemona. Skatuve ir maksimāli atsegta, tumša, atgādinot šerminošu pazemi vai aukstu alu. Simboliski Dezdemona it kā nolaižas peklē, no kuras vienīgā izeja izrādīsies nāve. Finālā no palagiem savīts šūpulis- kūniņa ir Dezdemonas nāves gulta, it kā atgriežoties nevainības sākumpunktā, aktrises poza šajā šūpulī ir līdzīga kā bērniņam mātes klēpī. Līdz tam visa notikumu gaita risinās kādā tumšā pasaulē, kurā tikai dekoratīvi pavīd arī košāki krāsu toņi (piemēram turku tirkīzzilais, kas ir atsauce uz Kipras salā notiekošo; māksliniece Inga Bermaka). Par pazemi dažbrīd liecina arī Jago citu žurciskā apošņāšana.

Šekspīra "Otello" dramatisko kodolu veido greizsirdības analīze. Arī Māras Ķimeles iestudējuma centrā, protams, ir greizsirdības spēja saindēt cilvēku domas līdz neprātam. Cietēji no nekontrolējamā apziņas stāvokļa ir gan Jago, gan Otello. Jago greizsirdība ir dubulta - jo viņā gruzd arī aizvainojums par to, ka nevis Jago, bet  Kasio ticis Otello vietnieka amatā. Taču iestudējumā, šķiet, vairāk izcelta divu dažādu vīriešu neadekvātā uzvedība iedomātas neuzticības gadījumā. Andra Keiša milzīgais, robustais Otello un Kaspara Znotiņa ļauni stratēģiskais Jago ir vīrieši ar atšķirīgu temperamentu, nacionalitāti un pašapziņu, bet finālā gan Otello, gan Jago, kā cīnoties pret iedomātu ļauno pretinieku, ar nūjām gaisā dauza mutautiņus, kas ir smieklīgi un traģiski reizē.

Andra Keiša milzu moris Otello pirmo reiz uz skatuves parādās, šļūkājot ar smagu kluču skrituļslidām. Uz visu citu varoņu fona viņš ir īsts goliāts, un, lai ieraudzītu mazo Janas Čivželes Dezdemonu, tai pat jāpakāpjas uz vairākām kastēm. Keiša Otello sēc kā lauva, taču bailes neiedveš. Drīzāk viņš ir kā stihisks, neizprotams (viņa melnā ādas krāsa!) dabas spēks, kuru nevar prognozēt vai apturēt. Kaspara Znotiņa Jago, spēlējoties ar šiem dotajiem apstākļiem, iekrīt gluži vai azartā un liek uz visu banku.  Atšķirībā no visiem pārējiem vīrieškārtas varoņiem, Jago vienīgais, šķiet, nav kariķēts. Viņš rīkojas it kā saprātīgi, runā asprātīgi un nav muļķis. Bet arī viņš nav pasargāts no greizsirdības neprāta. Janas Čivželes Dezdemona ir nevainības un skaidrības paraugs ­- pat Jago vārdiem runājot: īsti piemērota morim. JRT versijā ļoti saskanīgs pāris varētu būt arī Kaspara Znotiņa Jago un Ingas Alsiņas Emīlija. Ja ne Jago iedomas par viņas neuzticību. Ingas Alsiņas Emīlija ir vitāli koķeta un sievišķīgi gudra, turklāt bez nāvīga aizvainojuma par vīra idiotiskajiem gājieniem. Kamēr nesaprot, ka Jago sapiņķerējis vairākas slepkavības.

Atraktīvi iestudējumā ir arī fona personāži - īpaši Vara Piņķa "teicamnieks" Rodrigo un Ivara Krasta Kasio, kuram ir burvīgs itāļu akcents. Jau mēģinājumos Māra Ķimele runāja par to, ka šo lugu jāiestudē it kā dauzoties, un varoņu traģiskais izmisums nekur nepazudīs. Iestudējuma veidotāji no darbojošos personu saraksta svītrojuši Ākstu, jo pietiekami daudz komisko paradoksu atraduši gan tēlu attiecībās, gan Šekspīra tekstos. Tie, cita starpā, aktieru mēlēs guļ pārliecinoši, kaut Šekspīrs JRT trupā nav nekāda ikdiena.