Izrādes apskats: Starp būt un nebūt  (2)

Vērtējums:

Izrādes sākumā dzirdami vecā Kareņina soļi. Skaņa atgādina kādas lielas ēkas tukšu telpu. Edmunda Freiberga Aleksejs Kareņins prātīgi un lēnām meklē, kur vislabāk novietot ziedu grozu. Tieši tāpat kā pret šo grozu, Kareņins kopdzīves laikā izturējies pret Annu – kā pret daiļu dekoru savai mājai, savai dzīvei. Ļevs Tolstojs savā romānā mēģina atrast attaisnojumu sievietes vēlmei gūt laimi mīlestībā, taču 19. gadsimtā sievietei lielākoties pieklājas būt vien bērnu dzemdētājai un mājas dzīves kopējai. Taču, kā dzīvot tālāk, ja laimējas piedzīvot īstu mīlestību, bet – ārpus ģimenes saitēm?

Arī Anna Kareņina iekšēji un ārēji tiek plosīta starp būt un nebūt laimīgai, būt ar oficiālo ģimeni vai ar mīļoto vīrieti. Diemžēl nav tādu skaitļojamo mašīnu, kuras parādītu tos saskaitāmos, kurus izvēlēties, lai laime būtu pilnīga (arī mūsdienās, kad sievietei "visas durvis vaļā"). Tādēļ vienmēr būs vieglāk vadīties pēc zināmiem priekšrakstiem un tādu – harmoniski sakārtotu un dzīvespriecīgu Indras Rogas Annu ieraugām izrādes sākumā. Viņa negrib un varbūt pat nevēlas noticēt trauslajām jūtām, kas radušās pret pievilcīgo un uzstājīgo Ģirta Liuzinika Vronski. Šo attiecību sākumu precīzi izdevies ilustrēt balles ainā (kustību konsultante Guna Ezermale; Kristapa Rasima muzikālais noformējums), kuras dinamika veiksmīgi uzdod tālāko izrādes tempu. Taču, jaunā iestudējuma stāstam attīstoties, galvenajā varonē iespējams saskatīt arvien vairāk mūsdienu sievietes vaibstus un pārdzīvojumus, jo Indras Rogas stiprā, bet mīlestības peripetijās apjukusī Anna savā traģēdijā nevaino likteni vai laikmetu.

Mihaila Gruzdova versijā Annas Kareņinas stāsts drīzāk ir vilšanās cilvēkos un savās ilūzijās. Fināla monologā Indra Roga atturīgi, bet ar neslēptām dvēseles sāpēm atklāj Annas emocionālo bezizeju, no kuras atbrīvoties var tikai caur pašnāvību. Pēc tam pustumsā redzamā auguma enerģiskā šūpošana uz krēsla (simbolizējot traģisko brīdi, kurā Anna metas zem vilciena riteņiem) varēja arī izpalikt, jo aktrises kustības te drīzāk atgādina vingrojumus, kamēr ainas patiesais saturs un jēga taču tikko bija nolasāma viņas skatienā un intonācijās.

Pa vidu – pirms traģiskā fināla – Indras Rogas Anna, Alekseja Vronska aizrauta, izdzīvo visplašāko emociju spektru: no ieinteresēta mulsuma jaunā virsnieka tuvumā līdz neslēptai simpātiju izrādīšanai sabiedrībā, no galēja nespēka pēc meitiņas dzemdībām līdz krāšņi atplaukušai sievišķībai Itālijā un Vronska lauku mājās. Bet viena no kutelīgākajām ainām ir brīdis, kad Anna atrodas burtiski iespiesta starp abiem vīriešiem – abos sānos sēdošie Vronskis un Kareņins pārmaiņus mēģina atsegt sievietes kājas… Līdz šim laulībā viss (vai gandrīz viss) droši vien bijis pieņemami, jo nebija jau ar ko salīdzināt. Bet tagad līdzās ir vēl viens vīrietis, un nekas vairs nebūs kā agrāk. Indras Rogas Annas acīs izlasāmi simtiem jautājumu vienlaikus – kas notiek, kas būs, ko just, vai ļauties, vai drīkstu, kādēļ tas viss, vai tā ir īstenība utt. Un te nu gadsimtam vairs nav nozīmes…

Perfekts šķiet Edmunda Freiberga atveidotais Aleksejs Kareņins – sirms, bet simpātisks kungs ar iekšēju noslēpumu. Atsevišķās ainās savā pašpietiekamībā vecais Kareņins varbūt arī izskatās komisks, taču pie Annas slimības gultas, kad viņš ir gatavs pasniegt roku pat Vronskim, atklājas arī Kareņina cilvēcīgums. Kaut arī tas ir tikai mirklis, taču tik būtisks, lai saprastu Annas vēlēšanos pēc vairākkārtējiem pazemojumiem izlīgt ar vīru.

Diemžēl pagaidām grūtāk noticēt Ģirta Liuzinika mīlestībai pret Annu. Vēl mazāk tajā iespējams saskatīt kādu kaislību – it kā par maz aizrautības, jaunības degsmes, dulluma, pašapziņas. Varbūt laika gaitā jaunais aktieris savā lomā vēl atvērsies. Iespējams, ka pirmizrādē traucēja arī nepilnības kostīmā (augsto stulmu zābaku trūkums). Neizprotami īsā bikšu garuma dēļ pirmajā cēlienā šis Vronskis drīzāk atgādināja karikatūru.

Toties apzināti komiskās intonācijas vērojamas otrā plāna lomās – lieliski ir Ulda Anžes Levins (kaut, salīdzinot ar romānu, varbūt pārāk vienkāršots tēla traktējums) un Normunda Laizāna Oblonskis; galanti atraktīvas un koķetas ir Lāsma Kugrēna, Lolita Cauka un Zane Jančevska sabiedrības dāmu lomās; kaut tikai epizodiski, tomēr dramatiski piesātināti ir Līgas Vītiņas (Maša) un Rūtas Dišleres (Kitija) aktierdarbi, bet jo īpaši kolorīta ir Ditas Lūriņas atveidotā Dollija: gudra sieviete ar hameleona dabu. Paspilgtinātas mīlestības un attiecību formas stāsta blakuslīnijās vēl vairāk it kā uzsver iestudējuma domu – nekas nav pilnīgs. Tā smieklīgi izskatās gan Oblonska sašutums par to, ka viņam tiek pārmesta neuzticība, gan Levina izbrīns, ka precētam cilvēkam vajadzētu vēl kādu sievieti meklēt arī ārpus mājas, bet no malas šķietami harmoniska pāra starpā, par kādu uzskata Levinu un Kitiju, arī var ieraudzīt gana daudz klupšanas akmeņu.

Raitu izrādes ritējumu nodrošina koncentrētā ainu maiņa, kad nereti uz skatuves atrodas arī jau nākamās epizodes darbojošās personas. Turklāt mākslinieks Reinis Suhanovs inscenējumu nav "apgrūtinājis" ar liekām mēbelēm – gultām, skapjiem un galdiem, un tas rada pietiekami lielu vietu skatītāja fantāzijai. Cik skaistas, gaumīgas un stāstošas ir scenogrāfa Reiņa Suhanova un kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas "gleznas"! Gandrīz visu izrādes darbību ieskauj greznas ēkas sienu fragmenti, kuri, apspēlējot arī paša Nacionāla teātra arhitektūras detaļas, viegli no "iekšskatu" dekorācijām pārtop par "ārskatiem". Uz pelēkbalto sienu fona brīnišķīgi izceļas krāšņie dāmu kostīmi, kas ir tikai nedaudz stilizēti 19. gadsimta tērpi ar vieglu mūsdienu modes piesitienu. Ja nu Annai būtu vēl vismaz pāris kleitu, kostīmu ansamblis būtu patiešām pilnīgs. Taču kopumā "Anna Kareņina" ir skaista kostīmizrāde ar dziļu un emocionāli daudzslāņainu saturu.