Izrādes apskats: Tautas nodevēja spokainā apoloģija
Foto: Inga Plūme

"Tautas nodevējs" ir vārdu savienojums, kas saistās ar kaut ko baisu, raisot asociācijas ar tādu kā dēmonizētu Kangaru, kurš apzināti veic valsts eksistenci apdraudošas darbības. Taču, padomājot par to, cik dramatiski tas skan, rodas aizdomas, vai tas nav apzināti kultivēts apzīmējums, lai radītu nacionālistisku domāšanu, izmantojot bailes kā tautas saliedēšanas līdzekli. Izklausās pēc trillera cienīga sižeta – un, izrādās, arī teātrī ir iespējams izveidot trilleri par Latvijas valsts veidošanos.

Vērtējums:4

Mūsdienu mākslā arvien populārāka ir kļuvusi negatīvo tēlu apoloģija. Biežāk parādās filmas, kuras veidotas no tradicionālu "ļaundaru" skatu punkta, mēģinot radīt izskaidrojumus viņu rīcībai (bērnības trauma, nespēja iekļauties sabiedrībā, "nepareizajā" virzienā vērsts ideālisms utt.). Iespējams, tas ir tikai dramaturģiski izdevīgs triks, jo lielākoties sliktie varoņi mēdz būt daudz harizmātiskāki un niansētāki par viengabalainajiem pozitīvajiem tēliem. Taču šī pieeja ir tā, kas palīdz aplūkot lietas no dažādām pusēm un saprast, ka ne viss ir tikai balts vai melns.

Andrievs Niedra ir viens no tiem Latvijas vēstures tēliem, kura vārdam vienmēr seko negatīva pieskaņa, un tā ir tikusi arī apzināti kultivēta. Piemēram, Jānis Akuraters savās atmiņās "Dienu atspīdumi" spilgti un sev raksturīgi pārspīlētajā stilā apraksta to, kā Niedra neaicināts ir ieradies Latvijas skolotāju kongresā 1905. gada rudenī. Viņš uzvedies izaicinoši, atsacījies iet prom, smējies par notiekošo (ja nemaldos, kādam arī uzspļāvis) un visbeidzot pametis telpas, "izsakot stiprus draudu vārdus un paceļot dūri".

Režisors Valters Sīlis ir pazīstams ar to, ka izvēlas runāt par politiski un sociāli sāpīgiem jautājumiem, aicinot skatītājus uz tiem paskatīties padziļināti un no dažādām pusēm. Un jāatzīst, ka Latvijas vēsture arvien vairāk kļūst par vienu no tematiem, kura apspriešanā parādās vairāk un vairāk mītu, stereotipu un gluži vienkāršas faktu sagrozīšanas ideoloģisku apsvērumu dēļ. Arī "Andrievs Niedra" liek paskatīties uz šo "tautas nodevēju" kā cilvēku un ideālistu, nevis tikai kā mistisku Latvijas neatkarības pretinieku.

Manuprāt, izrādes iespaidīgākais aspekts ir tās vizuālais tēls - scenogrāfs Uģis Bērziņš kopā ar gaismu mākslinieku Lauri Johansonu ir radījuši spokainu un tumšu pasauli, kurā atdzīvojas pagātnes rēgi un politisko mītu gari. Izrādes dramaturgs un aktieris Kārlis Krūmiņš ir izveidojis simpātisku un dzīvīgu Andrieva Niedras tēlu, kurš komunicē ne tikai ar Emīla Kivlenieka dažādajiem varoņiem, bet arī ar skatītājiem. Sajūta ir tāda, it kā skatoties vecu hroniku fragmentus, fonā skanot gramofona ierakstiem vai no aizlaikiem nākošiem radio viļņiem. Vai arī tā, it kā piepeši uz skatuves būtu parādījušies pagātnes rēgi.

Formas ziņā izrāde balansē starp dokumentālo un atsvešināti teatrālo, ļaujot Andrieva Niedras stāstniekam nenogurdināt skatītāju ar milzīgo sniegtās informācijas apjomu. Muzikālais noformējums (Toms Auniņš) kāpina spriedzes un spokainuma atmosfēru, kā arī rada asociāciju ar Bertolda Brehta izmantotajiem "songiem" epizodēs, kad Emīls Kivelnieks izpilda aplūkotā vēsturiskā perioda dziesmas.

Jāatzīst, ka bez padziļinātām Latvijas un pasaules vēstures zināšanām, brīžiem varētu būt grūti izsekot visiem notikumiem un pieminētajām personālijām. Skatītājs viegli var apmaldīties dažādu militārpersonu uzvārdu uzskaitījumā un pazaudēt saikni ar izrādes galveno varoni. Taču Kārļa Krūmiņa vietām pat ļoti asprātīgais teksts un atraktīvā aktierspēle ātri vien atkal notver skatītāju un ved tālāk pa Latvijas dzimšanas procesa līkločiem.

Izrāde apspēlē gan politisko un militāro institūciju absurdo un Kafkas romāniem līdzīgo uzbūvi un darbības stilu, gan runā par to, ko tieši nozīmē nelokāma uzticība ideāliem. 1905. gada notikumi Latvijā pieder pie tiem glorificētajiem vēstures periodiem, kur skaidri saskatāma "mērķis attaisno līdzekļus" filozofija. Līdzīga attieksme valda pret Kārļa Ulmaņa režīmu, kas automātiski paredz Andrievam Niedram antagonista lomu. Tāpēc jau tīri idejiski izrāde ir interesanta - šī ir iespēja viņu redzēt kā protagonistu.

Lai arī šī izrāde nav perfekta - ir brīži, kad Niedras monologi ir pārlieku gari un detalizēti, iemidzinot skatītāja interesi, kā arī ik pa brīdim manāma kāda tehniska ķibele - tā ir ļoti dzīva. Un šis aspekts ir tas, kas reizēm pietrūkst perfekti nostrādātos un tehniski nevainojamos iestudējumos. Piemēram, izrādes laikā no mazā, scenogrāfijā iestrādātā plauktiņa vairākas reizes nokrīt tur novietotā Andrieva Niedras grāmata "Tautas nodevēja atmiņas". It kā aizķeršanās izrādei, bet sajūta tāda, ka Niedras gars tiešām ir atdzīvināts un liek par sevi manīt.

Iespējams, ka līdz galam nekļūst skaidrs, kas ir pats svarīgākais, ko izrādes veidotāji ir vēlējušies pateikt, bet tiek sniegtas vairākas versijas, no kurām katrs skatītājs var izvēlēties sev aktuālāko. Tas, ka vēsture kļūst vieglāk uztverama tad, kad tā ir vienpusēja un dogmatiska, manuprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc šāda "Niedras apoloģija" ir svarīga. Nevis, lai kādu attaisnotu, bet lai veicinātu kritisko domāšanu, kuras trūkums sabiedrībā pēdējā laikā redzams arvien biežāk.

Dienu pirms izrādes noskatīšanās iesaistījos ilgā diskusijā par to, kāpēc mākslinieki un kultūras darbinieki vispār tiek aicināti publiski izteikties par politiskiem jautājumiem un kāpēc viņu viedoklis kādam ir svarīgs. Pie vienota kopsaucēja tā arī nenonācām, jo jautājums arī nav tik viennozīmīgi atbildams. Vienīgais, par ko vienojāmies, ir tas, ka liela daļa cilvēku labprātāk ieklausās iemīļotos māksliniekos, nevis nīstos politiķos.

Tāpēc ir ļoti iedrošinoši redzēt teātri, kas mēģina atbrīvoties no politiskiem un vēsturiskiem mītiem un uzdod jautājumus. Iespējams, ka pēc šīs izrādes noskatīšanās, arī Jānis Akuraters būtu mazāk ass savos spriedumos. Galu galā, tāpat kā Akuraters, arī Andrievs Niedra vienkārši palika uzticīgs pats sev, tikai palika "nepareizajā" vēstures pusē.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Andrievs Niedra Dirty Deal Teatro Izrādes apskats Jānis Akuraters Valters Sīlis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form