Izrādes apskats: Tikumu maltuvē - 'Pūt vējiņi' Liepājas teātrī
Foto: Ziedonis Safronovs

Mūzikls "Pūt, vējiņi!" Liepājas teātrī pārsteidz ar pāri plūstošu enerģiju. Pārsteidzošs ir arī fakts, ka "pārrakstītais" Rainis joprojām ir Rainis. Komponista Kārļa Lāča, libreta autores Evitas Mamajas un dzejnieka Jāņa Elsberga, kā arī mākslinieku Mārtiņa Vilkārša un Ilzes Vītoliņas kopdarbs harmoniski, krāšņi un dzīvi caurvīts gan ar mūsdienu, gan sendienu motīviem. Iestudējuma veidotāji, definējot žanru kā "mūziklu pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmas motīviem", to konsekventi arī realizējuši.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vērtējums:

Dažkārt par lieliskiem aktierdarbiem saka: "režisors nomiris aktieros". Par režisoru Dž. Dž. Džilindžeru tas tika teikts, piemēram, saistībā ar izrādi "Marija Stjuarte" Dailes teātrī. "Pūt, vējiņi!" liek domāt, ka režisors šoreiz "nomiris" mūzikā. Režisors Dž. Dž. Džilindžers un horeogrāfe Inga Krasovska ļāvušies Kārļa Lāča mūzikas krāsainajai maģijai, kura sevī apvieno gan tautas dziesmu motīvus, gan jaudīgu simfonisko skanējumu, gan dziļi skumjas melodijas, gan dienvidnieciski trakus ritmus. Mūzika izteiksmīgi pasaka priekšā – kas notiek, ko varoņi jūt, ko grib, kāpēc nespēj…

Īpaši dinamiski, atraktīvi un koši uzvedums "nodun" pirmajā cēlienā. Horeogrāfe sacerējusi ekspresīvus deju numurus trako meitu baram un Ulda vīru "korim", kurš ierodas, dabas spēkiem trakojot fonā (dzirdams gan vējš, gan lietus, gan griezīgas, par tuvojošos nelaimi brīdinošas skaņas). Šai kaislīgajai vētrai mūzikā un mizanscēnās uz skatuves kā pilnīgs pretstats ir Baibiņas parādīšanās. Spēcīgs kontrasts starp kaislībām un dvēseles apskaidrību jūtams pirmā cēliena finālā, kurā pēc meitu un puišu orģijas, pamazām visi vienojas harmonizējošā izlīdzinājumā. Pārņem sajūta kā mazos dziesmu svētkos. Ir jau arī svētki – svētki Raiņa sarakstītajai tautas dziesmai, kura pārmiesota mūsdienu skaņās un vārsmās. Gandrīz himniski izskan arī uzveduma pēdējā dziesma.


Mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis mūziklam radījis ļoti darbīgu vidi ar multifunkcionālu maltuvi skatuves centrā. Tas ir trīsdaļīgs svārsts vairāku metru garumā, kurš izrādes laikā "pārtop" par galdu, solu, šūpolēm, tiltu un pat simbolisku dzirnakmeni uzveduma sākumam. Dažādi un atšķirīgos tempos to svārstot, var iedomāties gan Mulenrūžas dzirnavas, gan dzīves šūpoles, kas jūtu dzīvē cilvēku grūž augšā un lejā. Šādas emocionālās šūpoles skatītāju mētā arī uzvedumā: vienā epizodē acu priekšā noņirb pēc vīriešiem nogribējies meitu bars, citā aizkustina neiespējamā Gatiņa un Baibas kopīgā nākotne, citā – uzdzirksteļo pāru "dabūšanās", vēl citā – uzvēdī līdzjūtīgas šaubas un neziņa, vai un kā savīsies Baibas un Ulža likteņi. Izstrādātajā uzveduma temporitmā jūtamāki atkritieni manāmi vien otrajā cēlienā: pārlieku statiski šķiet galveno varoņu solo dziedājumi, šajās ainās mizanscēnas ir kā sastingušas – Baibiņa dzied, cieš un cilā rokas, Zane vairākas ainas tikai sēž uz laipas un raud, Uldis mātes un meitu cīņās tikai nevarīgi noraugās… Savukārt konflikta "atrisinātājs" Gatiņš (Kaspars Kārkliņš) nāk un pārsteidzoši ilustratīvi paceļ akmeni pret Uldi. Manuprāt, neveikli ilustratīvs ir arī Baibiņas un Ulda intīmais skats. Turklāt Baibiņas kailās krūtis kā "sedzacītes" acu atvēršana skatītas jau nesenajos Oļģerta Krodera un Gaļinas Poliščukas iestudējumos.

Everitas Pjatas Baiba un otrajā daļā arī Edgara Pujāta Uldis izstaro tādu gaišumu un harmoniju pretstatā visu pārējo meitu un puišu seksuālajai "pārlādei", ka muzikāli un vizuāli tik jaudīgā stāsta kontekstā Baibas un Ulda savienošanās aina tomēr izskatās gandrīz vai neveikla.

Brīnišķīgi ir Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi. Gan dāmu, gan vīru apģērbos šķietami manāmas tikai nelielas improvizācijas par nacionālo tērpu piegriezumu un detaļām, tomēr kostimērija ir tik mūsdienīga, oriģināla un nēsātāju individuālos stāstus vēstoša. Būtisks tajā ir arī rotu meistara Aivara Vamža veikums.

Senais un mūsdienīgais savijies arī horeogrāfes darbā. Ingai Krasovskai asprātīgas izdevušās parafrāzes gan par tango tēmu ainā, kur māsas dusmīgi "māca" Baibu turēties no preciniekiem pa gabalu; enerģiskas ir improvizācijas par tautas dejas soļiem ansambļu dejās. Pārmērīgi uzkrītoša gan šķiet meitu brunču uzstājīgi regulārā cilāšana virs jostasvietas, atsedzot koši baltās, nekādās apakšbikses.

Ļoti izteiksmīga ir otrā plāna tēlu galerija. Mefistofeliskais Egona Dombrovska Didzis. Ar spēcīgu raksturu un nejauku tiešumu apveltītā Sigitas Jevgļevskas Ciepa. Sātans brunčos – Ineses Kučinskas Māte. Kā arī pilnasinīgi kolorītās mātes meitas jeb mātes kloni – Agneses Jēkabsones Zane un Signes Ruicēnas Anda.

Uz šī kolorīti pārliecinošā fona ne līdz galam skaidrs ir galvenā mīlas trīsstūra attiecību konflikts. Vai Baibā ir tikai jūtu un vēlmju haoss? Vai viņas vienīgais lāsts ir būt labai priekš visiem? Vai būt labam pret visiem ir tikums vai netikums? Galu galā – Baiba mīl Uldi jeb tikai iedomājas, cik jauki būtu mīlēt?… Un tomēr – gribas atgriezties šajā pasaulē vēl un vēl. Kaut arī traģiskā, taču tik vitālā un pilnasinīgā mūzikas piedzīvojumā. Ir pamats ticēt, ka Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga un Evitas Mamajas mūzikls piedzīvos interpretācijas arī citos teātros un citos laikos.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form