Izrādes apskats: Vai liktenis vienmēr ir paša rokās?
Foto: Gunārs Janaitis

Dailes teātra jauniestudējuma "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" programmiņā nodrukāts arī galvenā varoņa Makmērfija Evanģēlijs, kurā ir punkts "Cilvēka liktenis vienmēr ir viņa paša rokās". Lai arī pēc dabas esmu nelabojama optimiste, skatoties bulgāru režisora Aleksandra Morfova iestudējumu, tik harmoniski vis nejutos.

Vērtējums:

Jaunā izrāde manī radīja nepatīkamu trauksmi, jo lika apzināties, ka, iekļaujoties jebkurā režīmā, personīgās izvēles un brīvība var būt mānīgas parādības. Ja, atrazdamies Eiropas Savienībā un šo to nedarot pēc ES prāta, zaudētāji esam finansiāli, tad, piemēram, Krievijas piežmiegti, cietēji būsim arī fiziski. Lūk, par šī otrā "modeļa" atkārtotu iespējamību, personīgi man, bija jādomā visu izrādes laiku.

Morfova iestudējumā gan Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā, gan programmiņā iezīmēts, ka darbība notiek "psihiatriskajā klīnikā". Taču – jo dziļāk izrāde ievelk, jo skaudrāk saprotams, ka vismazāk te ir runa par "psihajiem". Tas ir tik paradoksāli arī tāpēc, ka praktiski katrs no klīnikas pacientiem savā veidā radījis pat ļoti precīzu kādas garīgas traumas klīnisko ainu, tai skaitā Artūra Skrastiņa Makmērfijs.

Katram no šiem cilvēkiem ir vairāk vai mazāk izteikta nosliece no "normālas" uzvedības un adekvātas realitātes uztveres. Tomēr es spēju identificēties ar ikvienu no šī "kora". Tieši "koris" šķiet vispiemērotākais vārds, lai apzīmētu to skanīgo daudzbalsību, ko radījis Dailes teātra vīriešu ansamblis. Protams, Artūra Skrastiņa Makmērfijs ir centrā kā diriģents, kurš aizrauj, iekustina, atver un iedvesmo savas "komandas" biedrus.

Pieļauju, ka izrādes veidotāji ļoti apzināti visus klīnikas iemītniekus atklāj kā siltus, dzīvus un ļoti sirsnīgus cilvēkus. Pat Skrastiņa "neuzvedīgais" un rupjais Makmērfijs vairākkārt skatuves stāstā izrādās pat ļoti empātisks. Tas notiek brīžos, kad kādam no klīnikas iemītniekiem jāatrod īpaša ieeja, tuvošanās vaids, jānodibina kontakts vai saprašanās. Līdz galam vienīgi nav saprotams, kas īsti notiek Makmērfija un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Rečidas attiecībās.

Režisora Morfova iestudējumā (lielisks, humora pilns un azartisks arī horeogrāfes Ingas Krasovskas darbs!) ar baudu un azartu gribas sekot simultānajām darbībām, kurās katram no ansambļa dalībniekiem ir savs konkrēts uzdevums, kas rada pārliecinošu tēla iekšējo un ārējo darbību. Ne uz brīdi no uzmanības loka negribas pazaudēt Toma Treiņa sirreālo Ņižinski. Izrādes telplaiku paplašina Aigara Larionova Cilvēks-Putns. Taču vēl vairāk sajūsmina gan Āris Rozentāls (Fredriksons) bezvārdu lomā, gan Juris Strenga (Raklijs) un Gunārs Placēns (Pulkvedis) "dažvārdu" lomā. Vērojot šos aktierus, jutos laimīga, jo sapratu, ka arī viņiem iespējams šis ir laimīgs gadījums – būt un piedalīties jēgpilni. Viņi, veidojot kolorītu, taču neuzbāzīgu fona personāžu, lieliski papildina polifonisko "kora" skanējumu līdzās rezignēto pārdomu pārņemtajam Jura Kalniņa Skenlonam, Laura Subatnieka tramīgajam Martīni, drusku ķecerīgajam Jura Bartkeviča Čezvikam, švītgajam Ģirta Ķestera Hārdingam, puiciski siltajam Laura Dzelzīša Billijam.

Par izrādes vēstījuma atslēgas ainu man kļuva Laura Dzelzīša varoņa traģiskais lūzums. Situācija, kad Billijs atkal tiek pazemots pēc "seksuālā uzlidojuma" kopā ar sievieti, ir gana sarežģīta. Rečida kaunina Billiju, kurš kā vienīgo izeju pēc gūtās pieredzes redz pašnāvību. Nākamais "peramais zēns" ir Makmērfijs, kurš tiek vainots Billija pašnāvībā, jo Makmērfijs taču Billijam šo jauno, seksuālo pieredzi piedāvāja. Un "pēc burta" Rečidai taču taisnība. Tas nekas, ka visa klīnikas sistēma un filozofija pati ir "slima"... Tad kurš galu galā ir vainīgs?
Izrādes laikā radās izjūta, ka visiem iestudējuma dalībniekiem sava loma veidojusies ļoti personīgi. Uz šādām pārdomām mani vedināja ne tikai tas, ka vai katrā manīju kādas konkrētajam aktierim piemītošas īpašības un iemīļotas klišejas (taču šajā gadījumā tās izkāpinātas līdz mākslinieciskam tēlam), bet vēl vairāk – Virsaiša Bromdena lomai uzaicinātie "nepieradinātie" multimākslinieki Kaspars Bindemanis un Regnārs Vaivars. Pirmizrādē Bindemaņa personīgā klātbūtne un viņa spēlētā varoņa kurlmēmuma simulēšana kā savdabīgs protesta veids situācijā, kurā atņemta pašnoteikšanās brīvība, iedarbojās ļoti tieši.

"Kora" opozīcijā kā zaldātiņš rosās un plosās savā smukumā un pareizībā iemīlējusies māsa Rečida, kuru Ilze Ķuzule-Skrastiņa veidojusi ļoti enerģisku un koķetu. Protams, arī Rečidai ir sava pārliecība par to, kāda ir kārtība un kā to panākt, taču no autora te, šķiet, ielikta vēl viena bīstama zīme – kādu ļaunumu var nest tāds "mazais priekšnieks", kurš tiecas dzīvot tikai pēc paša uzrakstīta burta. Galvenais ārsts gan ir Jura Žagara spēlētais Spīvijs. Tomēr viņš, lai arī nodaļas galva un atbildīgais, atrodas zem Rečidas tupeles un spēlē pēc šīs dēmoniskās sievietes stabules. Spīvijs patiesībā izskatās drusku apmaldījies – viņš, spriežot pēc uzvedības, drīzāk gribētu būt viens no "kora" un redzams, ka cilvēcīgā ziņā ar klīnikas pacientiem viņš saprotas ļoti labi.

Ellīgajā cīņā starp nekritisku diktatoru un neordināru pakļauto reālajā dzīvē vienmēr uzvar pirmais. Pēc tam, kad Makmērfijam veikta lobotomija, Artūra Skrastiņa varonis ir pārvērties par "dārzeni". Šis stāvoklis jau ir bezjēdzīgs, bet tikpat pazemojošs kā personības brīvības ierobežošana. Līdz ar to skatu, kurā Bromdens pavisam piebeidz Makmērfiju, drīzāk pieņēmu kā atpestīšanu. No baisa stulbuma, vājprātīgas sistēmas un nespējas neko mainīt.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Gunārs Placēns Ilze Ķuzule Izrādes apskats Juris Strenga Kaspars Bindemanis Regnārs Vaivars
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form