Vērtējums: 
Iestudējot Dailes teātra repertuāram tik labi pazīstamā dramaturga Reja Kūnija farsu, Džilindžers galvenajai lomai izvēlējies Andri Bērziņu. Aktieri, kurš aizvadītajā sezonā atgriezies teātrī pēc ilgāka pārtraukuma un šis jaunākais Dailes teātra iestudējums apliecina, ka tieši teātrī ir viņa īstā vieta. Aktierdarbam raksturīga izteikta organika, kurā tiek saglabāta eleganta ironija pret savu tēlu. Andra Bērziņa spēlētajam politiķim Ričardam Villijam, kuram vēl vairāk par valsts lietām rūp garas kājas, blondi mati un zilas acis, Džilindžers izrādes sākumā noorganizējis gana cienīgu uznācienu – spožu prožektoru izgaismotajam izrādes galvenajam varonim skatītāji var veltīt mīlestības pilnus aplausu. Aktieris izrādes laikā šo avansu nopelna godam. Par viņa aktierdarbu varētu piešķirt pat vēl vienu zvaigznīti. Andris Bērziņš ir gandrīz vienīgais, kurš gluži neicamā stāsta līniju iztur līdz izrādes finālam nemulstot un nehaltūrējot. Bet tik pārsteidzoši, konstatēt, ka viņa aktierbiogrāfijā īstas komiskās lomas ir labi, ja uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.
Neraugoties uz situācijas absurdu, Andra Bērziņa Ričards par vēlamo notikumu attīstības gaitu uztraucas ar tik rūpju pilnu seju un ar tādu enerģijas potenciālu, it kā viņa rokās būtu nācijas glābšana. Lai ar smaidu sejā sekotu galvenā varoņa nenogurstošajai mānīšanās eopejai, Andrim Bērziņam nav nepieciešami nekādi "ārēji" paņēmieni, ko izmanto, piemēram, kolēģi Intars Rešetins (Oficiants), lietojot latgalieša akcentu vai Artis Robežnieks (Džordžs Pigdens), spēlējot it kā neattapīgu ierēdni. Arī Elīnas Dzelmes sekretārīte Džeina apbruņojusies vien ar trafaretiem blondīņu "raksturlielumiem". Tāpat profesionāli neveikla ir Kristīnes Belickas (Gledisa) briļļu nemitīgā kārtošana uz deguna. Bet Laurim Subatniekam ar savu greizsirdi Roniju, šķiet nav nekādas attiecības. Varbūt viņa plikais dibens 2. cēlienā tā arī būtu jāuztver kā zināma attieksme?... Šī pikantērija gan, tāpat kā Pēterim Liepiņam norautās bikses, jau robežojas ar sliktu gaumi.
Labi, ka šiem neērtajiem mirkļiem līdzās ir patiešām asprātīgas kvalitātes. Piemēram, tiešā un pārnestā nozīmē košā Marīnas Janauas Istabene un neticami plastiskais Alda Siliņa Ķermenis. Labi farsa estētiku jūt koķetā Vitas Vārpiņas Pamela. Lieliski ir tērpi – kā allaž Ilze Vītoliņa pratusi dāmām paslēpt to, kas slēpjams, tai pat laikā atstājot arī pietiekami daudz vīrieškārtas skatītāju acu priekam.
Varbūt var mēģināt saprast, ka ekstrēmi ierobežoto finanšu situācijā nevienam vairs īpaši negribas censties? Režisora un aktieru "sagurums" īpaši jūtams otrajā iestudējuma daļā, kad labi uzņemtais temps un melu lavīnas asprātīgā izspēle nemanot sačākst. Aktieri brīžiem nezina, ko īsti darīt un lugas teksts arī nepalīdz – uz skatuves ir pārāk daudz personāžu un pārāk maz viņiem attiecīgajā situācijā paredzētās jēgas. Košsarkanbaltā spēles telpa (scenogrāfs Kristaps Skulte) iecerēta kā krāšņa bilde, tomēr galvenās durvis smalkās viesnīcas apartamentā virinās ciet un vaļā pēc saviem ieskatiem, bet guļamistabas durvis grab un klab kā vecā vilcienā. Brīžiem smieklīgi, brīžiem skumji. Bet, jācer, ka tas pārejoši.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
