Izrādes recenzija: Klauni tirgus laukumā

Vērtējums:

Izrāde sākas ar dzemdībām. Lai atvieglotu sāpes, abas grūtnieces - Vitas Vārpiņas Sotkina un Rēzijas Kalniņas Katalīna enerģiski šūpojas uz lielajām vingrošanas bumbām. Mazākas, sarkanas bumbiņas uz deguna kā klauniem ir vairākiem personāžiem; virs spēles laukuma ir milzīgs mēness, kuram izrādes beigu ainās piepulcēsies vēl trīs dažāda lieluma skaisti izgaismoti mēneši (varbūt simboliski norādot, ka tumsa visapkārt vēl ir baisa, taču mēness gaismas ir pietiekami daudz, lai paliktu vēl cerības). Arī tirgotās indulgences izrādē materializējušās bumbās - balonos, no vienas puses baloni tādējādi turpina spēles atribūtiku, bet no otras simbolizē indulgenci kā tukšu gaisu. Bet līdzās drediem frizūrās un modernam vai stilizētam ielas apģērbam, kādos redzam izrādes varoņus, ir baleta kārtaine un aizsargkrāsas armijas spectērpi. Un tās ir tikai dažas no spilgtākajām detaļām, kuras signalizē par nereālistisko spēles vietu un laiku. Tieši tāpat kā aktieru uzsvērtā spēles maniere. Gluži kā delartiskajā komēdijā viņi spēlē lomas jeb maskas – it kā bez savas attieksmes pret savu tēlu un notikumiem (iestudējumā zem baltā grima pat grūti atpazīt labi pazīstamos aktierus). Tikpat daudz atsauču ir uz Viduslaiku tirgus laukuma teātri, kurā valdīja histrioni – jokodami, žonglēdami, neiedomājami veikli lēkādami un spēlēdami visdažādākos instrumentus. To visu iespējams redzēt arī Dailes aktieru izpildījumā, kuri pat pa batutu lēkā tā, it kā to būtu darījuši no dzimšanas. Šiem izrādes elementiem nav nejauša sasauce ar viduslaikiem, kuros kristietība ir politiska ideoloģija un kultūra ir tās rokās. Taču jo dramatiskāk ir apzināties to, ka šo līdzību bija svarīgi izspēlēt ne tikai Padomju gados, kad luga sarakstīta un iestudēta, bet arī šodien, kad kultūra (un teātris tai skaitā) ir tikpat atkarīgs no politiskajām shēmām.

Pagaidām gan no izrādes, nezinot lugu, vēstījumu samērā grūti uztvert. Iespējams ne tikai koši oriģinālās izrādes formas dēļ, bet arī tādēļ, ka atšķiras aktierspēle pavasarī Dailes studiju absolvējušo jauniešu un teātra aktieru starpā. Zināmā mērā tas nojauc iestudējuma uzsvērtās spēles konsekvenci. Ja, piemēram, diplomdarba izrādē "Idiots. Pēdējā nakts" jauniešu un vecāko kolēģu saspēlē bija manāma pozitīva konkurence – kurš labāk spēs realizēt režisora uzdevumus, tad šajā lielinscenējumā jaunieši izskatās šķietami nevarīgāki. Kaut vai tāpēc, ka līdzās Gruzdova iestudējumos rūdītie Juris Žagars, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Juris Bartkevičs, Vita Vārpiņa, kā arī Valdis Liepiņš un pat Lauris Dzelzītis ar Ievu Pļavnieci šajā spēles stihijā jūtas kā zivis ūdenī. No jauniešiem visorganiskāk Brunetes Annas lomā pagaidām izpaužas Baiba Neja, brīžiem veselīgi pašironiska distance pavīdēja arī Ginta Andžāna Karalī Filipā, atraktīvs ir Kristaps Rasims kā Orānija princis. Bet tik ļoti spēles vieglumu būtu gribējies ieraudzīt arī Daiņa Grūbes Tilā un Initas Dzelmes Nelē, kas taču ir vieni no galvenajiem stāsta varoņiem. Līdz ar to šis "Tils Pūcesspieģelis" nav tik daudz par tautas varoni Tilu, cik par absurdiem dzīves spēles noteikumiem visapkārt.

Viena no paradoksālākajām stāsta līnijām ir Rēzijas Kalniņas Katalīnas mīlestība pret savu nodevēju un ziņotāju – Jura Žagara "gangstera" izskata Jostu. Akla vājprātīgās mīlestība līdzās vēsam reālistam, kurš dzīvo ar moto "kārtībai jābūt". Kā pašsaprotams un ikdienišķs amats šajā sabiedrības modelī tiek uztverts arī Bende, ko izrādē ka dejojot atveido Juris Bartkevičs. Bende atgādina ākstu, tādu pašu klaunu kā visi pārējie šī stāsta varoņi. Tātad akli vai arī apzināti Bende pieņemts par savējo? Un varbūt tāpēc ainā, kurā tiek sodīts Tila tēvs Klāss (Artūrs Skrastiņš), Dieviņš raud vēl skumjāk. To dzirdam dziesmā (skaists un neuzbāzīgs K. Rasima muzikālais noformējums ir izrādei arī kopumā), ko izpilda aktieri, bet katram aktierim virs galvas ir lietussargs ar iedegtu lampiņu kāta augšgalā – katram mazs mēnestiņš kā solījums pēcnāves dzīvei. Arī Klāss pēc nāvessoda izpildes tup uz milzīga mēness. Tas mierina vismaz pirmā cēliena beigās. Kad Klāss parādīsies beigu ainās, viņš apgalvos, ka Tur patiesībā nekā nav, ka Tur ir vientuļi un skumji. Domāju – tieši tāpat kā bez īstas mākslas būtu šausmīgi vientuļi un skumji.

Labi, ka izrādei ārēji piešķirta komēdijas forma, jo pretējā gadījumā šis stāsts radītu ļoti depresīvu noskaņu. Tik tiešām – kāpēc gan varonis nevarētu piedzimt klaunam? Un kāpēc gan varonis mūsdienās nevarētu būt teātris? Ja ar varoni saprotam ticības, cerības un mīlestības personificējumu? Regulāri skatoties izrādes, pēdējā laikā tā vien šķiet, ka teātru apmeklētība šajā sezonā ir augusi. Turklāt tas attiecas ne tikai uz izklaides žanru, jo pilnas skatītāju zāles ir arī "ne-komēdijās". Par kaut ko taču tas liecina.