Izrādes recenzija: Ko iesākt ar Saulcerīti 2009

Vērtējums:

Raiņa darbs iedvesmojis arī Valmieras drāmas teātri šodien – jaunais režisors Viesturs Meikšāns spējis aizraut visu radošo komandu, ko nevar nejust, skatoties izrādi. Un arī izrāde lielākoties aizrauj. Cerams, ka iestudējumam iespēlējoties, gan aktierspēlē, gan kopējā vēstījumā, izrādes kļūs vēl izlīdzinātākas.

Izrādē redzam mūsdienu cilvēkus un mums apkārt esošo realitāti. Aktieri ģērbušies ikdienas drēbēs un, vēl pirms skatītāji ieņēmuši savas vietas, divos TV ekrānos Mazās zāles priekštelpā redzam reālas epizodes no kādas iedzeršanas. Top skaidrs, ka tiek dzertas vecā Tēva bēres. Atnākušie skatītāji neviļus kļūst par šo bēru dalībniekiem. Vēl jo reālāka sajūta tādēļ, ka dažam skatītājam rokās puķes (protams, domātas aktieriem pēc izrādes)…

Šķiet, ka režisors svītrojis vai pusi no Raiņa teksta; arī ievada epizodes ar Tēva vaidēšanu un pēc tam staipīšanu apmazgāt loģiski apietas, jo sākuma konflikts, protams, ir brāļu (Mārtiņš Meiers – Lipsts; Oskars Morozovs – Bierns) tūlītējie strīdi par mantas dalīšanu. Bet tēva testaments iestudējumā tiek nodots ar videoieraksta starpniecību, ko skatītāji redz virs spēles laukuma izvietotajos septiņos video ekrāniņos. Šis laukums ar ekrāniem vēlāk simboliski atainos arī Antiņa trīsreizējo došanos Stikla kalnā. Šajās epizodēs kā spogulī redzamas skatītāju rindas. Kad Antiņš sasniedzis Stikla kalna virsotni, noprotams, ka tas sāk kust – no septiņu ekrānu paneļa sīkā tērcītē pil ūdens. Taču par spēles laukuma galveno objektu scenogrāfs Reinis Suhanovs izvēlējies pamatīgu skārda sienu, kurā ir divas "atveres". Pirmā un lielākā no tām sākotnēji kalpo kā ieeja uz brāļu mantoto gaļas ceha saldētavu – fonā redzami saldēti kautķermeņi. Jau pēc Saulcerītes atgriešanās mājās šī niša ir Saulcerītes guļamistaba, kurā viņa guļ, pieslēgta pie sistēmas, – racionālā mūsdienu pasaule, acīmredzot, domā, ka princesei atmosties palīdzēs kāds fizioloģisks šķīdums un bez Antiņa gredzena varēs iztikt. Bet noslēgumā šajā pašā vietā Antiņš un Saulcerīte tiek salaulāti. Visās epizodēs šī telpa viennozīmīgi ir absolūti auksta , bez dzīvības un laimes. Varbūt pat briesmīgāka par aukstumu Stikla kalnā. Un tas ir konceptuāls vēstījums – mūsu pasaulē viss ir tikai mehāniska rosīšanās, ilūzijas par kādu pārpasaulīgu spēku, kas varētu tautai atnest laimīgas dienas, ir absurdi muļķīgas. To apliecina arī Antiņš. Tradicionāli viņš ticis traktēts kā "mazais cinītis, kas gāž lielus vezumus" ar savu gara spēku, bet šoreiz vārda tiešā nozīmē galvenais varonis ir "ciema muļķītis". Ivo Martinsona Antiņš par princesīti gan sapņo, bet Stikla kalnā, kā šķiet, uzjāt pilnīgi nejauši palīdz Baltais tēvs. Tikai tāpēc, ka viņš patrāpījies kādā rituālā Baltā tēva un Melnās mātes cīņā. Sirdšķīstā Antiņa un 800 gadus (nevis kā lugā 700) dusējušās Saulcerītes savienošanās finālā nav nekāds laimīgs akts. Rituāli turpinās – kāzu ceremonijas laikā Antiņš flegmatiski kāzu viesiem dala rakstainus dūraiņus. Šis nav varonis, kas, izejot pārbaudījumus, mainītos vai izaugtu. Drīzāk šis Antiņš atgādina labsirdīgu, pasaulei atvērtu lelli.

Riharda Rudāka Baltais tēvs, ietērpts tautisku rakstu vestītē, varbūt norāda uz Balto tēvu kā mūsu tradicionālo mantojumu, kam šajā posta valstī īsti nav vietas – viņš būs tas, ko Melnā māte beigās paņems, lai zārks nepaliktu tukšā. "Zārks"- skārda gulta uz ritenīšiem ir otrā no sienas atverēm. Stikla kalna ainā pēkšņi ar riebīgu troksni zārks izsprāgst no šīs nemīlīgās sienas. Vēl pāris reizes gulta/zārks izbrauks tukšā, lai finālā paņemtu Balto tēvu.

Pretstatā Baltajam tēvam Ievas Puķes Melnā māte ir ultramoderna kundzīte melnā ādas mētelī, bet viņas kraukļi – Saulcerītes sargātāji Stikla kalnā, ģērbti sadomazo stila kombinezonos. Bez roku, kāju un īpašas mutes brīvības. Parunāt viņi spēj, taču runājamais un darāmais ir Melnās mātes ierobežots. Briesmīgi apzināties, ka mēs kā tauta varbūt esam tieši šie kraukļi, kuri gan zina, kas labs, kas ļauns, taču vienkāršāk ir klausīt kādam citam.

Vēsas darījumu attiecības valda Karaļa (Ingus Kniploks) un Melnā prinča (Māris Bezmers) starpā. Un šī iepriekšparedzamā Karaļa atkarība no Melnā prinča "līgumiem" pēc Saulcerītes apprecēšanas, viņu dara par pesimistisku īgņu. Kāds aukstums un dusmas dveš no viņa vārdiem, runājot ar Saulcerīti! Tā vietā, lai tēvs laimē raudātu par atgriezušos meitiņu… Tātad arī viņam Saulcerīte īsti nav vajadzīga?! Labi, ka viņai vēl acis ciet, bet ja nu tās neatdarīsies vairs vispār nekad? Līdzībās domājot – ja nu Latvijai vispār nav lemts būt īsti laimīgai un brīvai? Daces Eversas Saulcerīte nav nekāda jaunā, nevainīgā meitenīte, kam viss vēl tikai priekšā. Viņa jau pārāk ilgi ir gulējusi Stikla kalnā. Pie tam – mūsu pašu muļķības un stulbuma dēļ. Pat kleita viņai ir ar melnu taureņu apdruku (kostīmu mākslinieku Ievas Veitas un Reiņa Suhanova asprātīga Raiņa sacerētās Saulcerītes – Dvēselītes – taurenītes apspēle)!

Kā vienīgo daudzsološo signālu šajā bēdu stāstā varbūt vajadzētu uztvert Ministri-grūtnieci, ko atveido Ilze Lieckalniņa. Jo savā klēpī auklē jaunu dzīvību. Viņa ir visur (kā ,sētniece, kalpotāja, medmāsa, vārtsardze), taču visvairāk Ministre uzpasē Karali. Protams, viņai ļoti vajadzētu "valdības" nedalītu mīlestību un atbalstu. Bet arī šīs attiecības ir samocītas un vismazāk laikam vajadzīgas Karalim. Viss ačgārni un depresīvi. Valmieriešu "Zelta zirga" stāsts, iesācies kā sadzīviska drāma, beidzas kā traģikomiska līdzība. Un tik ļoti negribas to visu attiecināt uz sevi… Bet cik tad ilgi tēlosim strausus?

P.S. Lielisks Mārtiņa Meiera muzikālais noformējums.