Izrādes recenzija: Lācis. Arī latvietis

Vērtējums:

Vilis Lācis ir pretrunīga un noslēpumaina personība. No vienas puses viņš ir nemirstīgā "Zvejnieka dēla" autors. Viena daļa no Lāča sarakstītajām grāmatām ir pārdzīvojušas savu laiku, kādēļ būtu tuvredzīgi viņa talantu novērtēt par zemu. Jaunieši savulaik Lāča darbus lasīja ar tādu pat aizrautību kā šodien populāro "Krēslu" un tās turpinājumus. Taču no otras puses - viens no parakstiem, kas 1949. gadā likts uz izsūtīšanas dokumentiem, arī pieder Vilim Lācim. Un cik vēl nav citu parakstītu dokumentu, kas soli pa solim Latviju ārdīja gan fiziski, gan garīgi. Loģiski - šādu faktu kontekstā gribas saprast, kas viņš bijis par cilvēku, ko domājis un jutis, vai ko pārdzīvojis, cietis?

Naivi būtu gaidīt, ka Māra Zālīte nu beidzot par Lāci vienā lugā spēs pateikt visu patiesību. Pat Viļa Lāča simtgadei veltītajā zinātniskajā konferencē pirms pieciem gadiem nekādi kopsaucēji rakstnieka personībā netika rasti. Taču, manuprāt, Mārai Zālītei kopā ar Indru Rogu izdevies pateikt vēl ko būtiskāku - lai katrs no mums saprastu, ka "sliktie" nav "kaut kur tur ārā", bet zināmi nodevības un ļaunuma asni sēž katrā no mums. Vai tie uzdīgs un uzplauks, atkarīgs no milzum daudzām sakritībām - visvairāk no vēstures notikumiem un attiecībām ar saviem tuviniekiem. Tādēļ vislielākais gandarījums ir par teātra konsekvento izvēli, pirmkārt, runāt par cilvēku. Ar to domājot latvieti reālās dzīves piespēlētajās izvēlēs. Arī šodien, kad tiek runāts par tautas nabadzību, kamēr līdzās dzīvo pavisam labi pārtikušu ļaužu slānis, kas savukārt izriet no politikas, kurā arī šobrīd ir tāda putra, ka par savu valsti  jākaunas.

Iestudējumā Viļa Lāča loma uzticēta Kasparam Zvīgulim, kura talants, kopš aktierstudiju beigšanas tā īsti uzmirdzējis vien dažas reizes. Labā atmiņā saglabājies viņa Krustiņš diplomdarba izrādē "Pazudušais dēls" (rež. M. Ķimele),  Raskoļņikovs iestudējumā "Sarunas kaimiņistabā" un Aleksis "Mehāniskajā apelsīnā" (abas tapušas R. Vaivara režijā). Visiem šiem varoņiem raksturīgs augsts jūtīgums, psihiska labilitāte, trauksme. Pagājušajā sezonā Indras Rogas veidotajā "Uz neatgriešanos" Kaspara Zvīguļa Jūlijs Reķis jau ir ar acīmredzamiem latvju dendija vaibstiem - daudz pašapzinīgāks, manierīgāks, gudrāks, nosvērtāks. Šoruden tapusī Lāča loma jaunākajā iestudējumā šķiet visai loģisks turpinājums.

Kaspara Zvīguļa uzdevums "Lācī" ir parādīt, kas notiek ar vienu nabadzīgu, bet talantīgu latviešu rakstnieku, kad radošā dzīve un arī dzīvība atkarīga no ārējās pasaules spēlēm. Jau izrādes pirmajā ainā redzam, kā ar Lāci tirgojušies preses magnāti Benjamiņi - lai tikai Lācis savus romānus drukātu pie viņiem, nevis "Sociāldemokrātā". Tālāk jau seko Maskavas un biedra Brieža spēles noteikumu diktāts. Lācis nebūt netiek rādīts kā bezgribas upuris. Taču šajā versijā Lāča vietā varētu būt jebkurš tā dēvētais vidusmēra latvietis. Kurš kalps gan negrib būt par kungu?! Un vēl, ja latvieti Lāci paslavē... Antona Benjamiņa bērēs viņu par literārajiem darbiem slavē Emīlija, nākamajās epizodēs par publiskajām runām Lāci slavē jau padomju vara. Kaspara Zvīguļa Lācis šīs uzslavas tiešām izbauda. Kādēļ lai cilvēkam šķistu, ka tiek darīts kas aplam?!

Iestudējumā uzsvērts, ka cilvēciski, parakstot pirmos dokumentus, Lācis izjūt gan satraukumu, gan šaubas. Īpaši pie aizliedzamās literatūras un autoru saraksta, kurā minēta arī viņa paša "Vecā jūrnieku ligzda". Ar laiku viņš iemācās būt savaldīgs atbildīgos momentos, taču arvien biežāki ir arī brīži, kuros Lācis nevalda pār sevi. Kaspara Zvīguļa vieglā nervozitāte kopā ar glīto ārējo tēlu un neuzminamajiem iekšējās pasaules pārdzīvojumiem veido priekšstatu par Lāci kā garīgi salauztu cilvēku. Tas ir rada Oskaram - vīram, kurš neprot ārēji raudāt. Drīzāk spēj tikai histēriski smieties. Fināla ainā, kur tiek svinēta veiksmīga operācijas "Krasta banga" (1949. gada izsūtīšana) pabeigšana un beigu ainā nošauts arī trešais no Lūšu ģimenes brāļiem Lāča acu priekšā, Kaspara Zvīguļa varonis raustās histēriskās konvulsijās. Savu dzīvību viņš, iespējams, tajā brīdī izjūt kā glābtu. Ne velti visu iestudējuma laiku paralēlais motīvs ir bailes no nāves. Kādēļ gan citādi viņš tik izmisīgi dzen pēdas "Lāča medniekiem", kas pret Lāci vairakkārt gatavo atentātu? Bailes no nāves! Tā arī ir iestudējuma versijas atbilde, kādēļ Lācis Latvijas nodošanas un iznīcināšanas vietā neizvēlējās mirt. Kā to izdara, piemēram, ģenerālis Ludvigs Bolšteins.

Līdzās notikumu gaitai Lāča "kabinetos" paralēli savu taisnības cīņu mēģina izkarot "Lāča mednieki" jeb Lūšu ģimene. Autore to rāda kā mazu latviešu tautas mikromodeli, kurā ir gan literāta Lāča aizstāvis, gan politiskās darbības noliedzējs.  Līdzīgi kā DELFI forumā, kurā notika strīds - ir vai nav Zālītei tiesības tiesāt Lāci. Kaut arī neviens vēl nebija ne lasījis Zālītes lugu, ne redzējis jauno iestudējumu. Bet forumā visi ir gudri un ar putām uz lūpām cīnās par savu "vienīgo taisnību" - ko un kurš drīkst tiesāt. Iestudējumā aktieri Jānis Vimba, Ivars Kļavinskis un Jānis Āmanis Lūšu ģimenes puišus spēlē kā dzīvus, azartiskus jaunus cilvēkus (vienīgi - nez kāpēc jaunieši uzkrītoši daudz smēķē), kuri naivi mēģina ietekmēt "jaunās pasaules kārtību". Naivi tāpēc, ka atentāts pret Lāci jau neatgriezīs Latviju iepriekšējā kārtībā. Taču Lāča medības patiesībā turpinās vēl šodien...

Krāšņa un dinamiska ir izrādes pirmā aina Benjamiņu Jūrmalas mājā, kurā Emīlija un Antons gatavojas iziet sabiedrībā, dodoties uz Krievijas vēstniecību. Ulda Dumpja Benjamiņš ir īsts latviešu saimnieks, kuram spiež kurpes un smokings, bet visvairāk viņš satraucas par Valdeķu saimniecību. Līdzās Lāsmas Kugrēnas Emīlija ir inteliģenta un racionāli domājoša dāma. Sarunas risinās virs orķestra bedres, kur ir gan grezns spogulis, gan pianīns (jāšaubās gan, vai no visām vietām skatītāju zālē šī spēles laukuma daļa redzama). Apkārt tekā kalpotājas - grimējot un ģērbjot kungus. Lielais sarkanais skatuves priekškars vēl ir aizvērts, bet Lāča drāma gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē ir jau sākusies. No šī paša "salona" pirmā cēliena beigās Benjamiņu aizvedīs čeka. Viņa līdz pēdējam brīdim neticēs, ka tas nav pārpratums. Taču viņai pa pēdām aiz čekas sekos arī mūziķi (Mārtiņš Zilberts, Evita Dūra, Viktors Veļičko, Indulis Cintiņš). Tādējādi dzīvās mūzikas (komponists Arturs Maskats) klātbūtnei iestudējumā ir arī simboliska slodze, ne tikai veidojot emocionāli spriegu atmosfēru izrādes būtiskākajos mezglu punktos. Brīžiem šķiet, ka mūzika un aktieru izpildītās dziesmas (dzied Dita Lūriņa, Jānis Vimba, Jānis Āmanis) kopā ar mūziķiem personificē Latvijas dvēseli, kura ir skaista un trausla, bet viegli pazaudējama. Īpaši aizkustinoša ir Ditas Lūriņas dzidrā balss. Dramatiska kulminācija ir muzikālajā epizodē pēc 1949. gada izsūtīšanas dokumentu parakstīšanas, kurā Kaspara Zvīguļa Lācis kā apjucis dzer, kamēr mūziku caurauž griezīgi traģiskas vijoles skaņas un Ditas Lūriņas dziedājums.

Taču neizdodas skaidri saprast, kāds Ditas Lūriņas dziedāšanai ir sakars ar aktrises spēlētajiem tēliem - Benjamiņu kalponi (kura koķetē ar veco Benjamiņu), visu Lūšu ģimenes jaunekļu mīļāko un beigās Lāča palīdzi skolotāju Alīdu Ieviņu, kura faktiski arī nodod "Lāča medniekus". Nepārprotami tā ir viena un tā pati persona, skolotāja un prostitūta - Latvija, kuru visi grib mīlēt jeb tie ir viena latvieša "četri balti krekli"? Var mēģināt izskaidrot ar lugas tekstu, ka pa kara gadiem viss sajucis un pēc kara, kārtojot personas dokumentus, katrs var izdomāt sev jaunu biogrāfiju. Un tad jau maza nozīme tam, kurš ar ko un kad gulējis. Starp citu, iestudējumā nez kāpēc uzsvērta arī Viļa Lāča seksualitāte. Kaspara Zvīguļa Lācis burtiski metas virsū gan sievai Marijai, gan sekretārēm. Vienā gadījumā lai samierinātos, citā - dzēruma stāvoklī. Šķiet kaut kā pārāk košs triepiens šim stāstam.

Aktieri, kuriem ir arī tikai epizodiskas lomas, ļoti labi apzinās, kādi personāži tiek attēloti un kādi notikumi izspēlēti. Tā ļoti skaidri vēsturisko notikumu fonu it kā neformālā sarunā var uzzināt Normunda Laizāna Čičajeva un Ulda Anžes Brieža dialogos. Teksta ir daudz, bet, ņemot vērā materiāla sarežģītību, to ir apbrīnojami viegli uztvert! Turklāt caur šīm sarunām izdodas par Lāci uzzināt arī viņu attaisnojošus faktus, kas būtiski, lai Vilis Lācis izrādē neatklātos tikai kā viennozīmīgs upuris vai apzināts neģēlis.

Asprātīga ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija. Pirmajā cēlienā spēles laukuma galvenās konstrukcijas ir masīvi sienu fragmenti, kas atgādina gan krematoriju, gan Padomju valdības pompozās ēkas. Paveroties sienām, atklājas Lāča māja vai kabinets, kura fonā ir pustukši plaukti - it kā lopu vagonu nāras. Otrajā daļā Kremļa fragments pat ir saaudzis ar mūsu Dziesmu svētku estrādi. Šie svētki no vienas puses bija nacionālās pašapziņas saglabāšanas iespēja un reizē - Padomju iekārtas "lieliskuma" rupors (kaut vai dziedot PSRS himnu un citas dziesmas krievu valodā). Bet viena no visasprātīgākajām detaļām ir Staļina portrets, kurā viņš lasa (precīzāk - tur rokās) grāmatu. Ironiski gan attiecība pret to, ko viņš ar šo grāmatu dara, gan pret Lāci kā rakstnieku... Režisores Indras Rogas iestudējumi, kuros izmantoti latviešu autoru darbi reizi no reizes piedāvājuši gudru un oriģinālu Latvijas vēstures un cilvēku māksliniecisko interpretāciju. "Smiltāju mantinieki", "Uz neatgriešanos" un tagad "Lācis" mūsu salīdzinoši neseno vēsturi ķidā analītiski un skarbi. Režisores inscenējumi liek domāt vēl ilgi pēc izrāžu noskatīšanās. Un tik pat vērtīgas ir tās emocionālās atmiņas, ko rada iestudējumu atmosfēra ar īpaši atrasto mūziku, izrādes tempu, scenogrāfijas "knifiem" un ar precīzi izvēlētajiem aktieriem, režisorei domājot arī kā pedagogam.