Izrādes recenzija: Mana nabaga lēdija Rīgas Krievu teātrī
Foto: LETA

Muzikālā izrāde "Mana skaistā lēdija" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudēta kā dāvana aktieriem un skatītājiem teātra 135. jubilejā. Tā vēstīts jauniestudējuma programmiņā, un arī pirmizrādes vakarā šis uzvedums tiešām izskatījās pēc lielas, spoži iesaiņotas dāvanas. Taču par nožēlu – tikai ārēji, jo, vērojot horeogrāfes un režisores Allas Sigalovas (Krievija) veidoto skatuves stāstu pēc būtības, brīžiem sastingu sāpīgā neizpratnē.

Vērtējums:2

Fiziska spēle

Vispirms par iesaiņojumu. Šī ir pirmā pilnmetrāžas sezona jaunajai teātra direktorei Danai Bjorkai. Jaunais darba cēliens iesācies arī ar teātra logo nomaiņu, kas kļuvis stilīgāks un pamanāmāks. Tāpat varam būt droši, ka jaunā direktore atradīs veidus, kā sava teātra pašapziņu celt ne tikai krievvalodīgo auditorijā, bet arī latviskajā Rīgas sabiedrībā. Pirms mēneša Dārtas Ceriņas un "SestDienas" veidotajā apskatā par Latvijas teātros jaunajā sezonā sagaidāmo Dana Bjorka ar sarūgtinājumu sacījusi: "Ko tur slēpt – mūsu teātris iepriekš ticis izolēts. Kāpēc? Varētu par to plaši diskutēt, bet uzskatu, ka jēdzīgāk ir ieguldīt enerģiju darbā, kas mainīs situāciju uz pozitīvo pusi. Mēs ejam uz kontaktu – vēlamies būt notiekošo aktualitāšu kontekstā un izejam uz dialogu." (31.08.–06.09.2018., 30. lpp.)

Jā, nav nepieciešams daudz diskutēt, jo ārpus Latvijas konteksta Krievu teātris dažbrīd bijis tāpēc, ka lielu daļu repertuāra vienību veido ne tie spožākie Krievijas teātra režijas vārdi, piedāvājot vecmodīgu spēles mākslu un teātri, kas latviešu publikai un daļai krievu inteliģences ir maz saistošs. Protams, ir gadījušies arī izņēmumi, piemēram, Ruslana Kudašova iestudētā "FRO" (2014) vai Jevgēņija Arjē veidotais "Jakišs un Pupče" (2013).

Varētu domāt, ka arī Alla Sigalova ir šis pozitīvais izņēmums. Kaut vai tāpēc, ka tieši viņa, piemēram, bija tā, kas palīdzēja mūsu baletam pamazām apgūt modernāku repertuāru ("Dzeltenais tango"), un tieši viņu, piemēram, Alvis Hermanis regulāri aicinājis veidot horeogrāfiju savās Eiropas operu režijās. Viņas īstā stihija ir modernā baleta horeogrāfija – poētiska un reizē dinamiska ķermeņu organizēšana telpā un laikā. Arī šoreiz pazīstamā A. D. Lernera un F. Lou mūzikla "Mana skaistā lēdija" uzvedums Sigalovas vadībā ir gana spraigs, kā arī estētiski un plastiski krāšņs (ja neskaita neveiklos džentelmeņu valša soļus balles ainā). Iestudējuma košo vizualitāti palīdz nodrošināt arī Kristīnes Pasternakas darinātā kostīmu parāde un Oskara Pauliņa risinātā gaismu partitūra.

Režisore kopā ar radošo grupu repliku par Pigmalionu (antīkais mīts par tēlnieku, kurš iemīlējās savā mākslas darbā) un Bernarda Šova lugu stāsta stilizētā nekurienē un bezlaikā. Greznais interjers (divstāvu dzīvojamā platība darbam, tējai un grāmatām) un kostīmi varētu būt arī mūsdienu aristokrātijas atribūti. Par kādu senāku, aizgājušu laikmetu liecina vien telefona aparāti un aizvēsturiska "mašīna", kurā skaņu mednieks Higinss ieraksta un atskaņo savus izpētes avotus. Tās gan varētu būt arī ārkārtīgi dārgas "vintage" lietiņas. Tātad var secināt, ka notikumiem radīts uzkrītoši neitrāls fons, uzmanību šķietami fokusējot uz galveno varoņu attiecībām.

Henrija Higinsa lomā uzaicināts Aleksandrs Ivaškevičs no Igaunijas Krievu teātra. Glīts un atlētisks vīrietis, turklāt gados vēl pietiekami jauns, lai meitenes iemīlēšanās vecā profesorā nebūtu neveikla. Savukārt Elīzas partija uzticēta teātra jaunajai aktrisei Natālijai Živecai, kura ir ļoti izteiksmīga gan nekoordinētajos žestos, kad jāatveido nabaga puķu pārdevēja, kam katra kapeiciņa svarīga, gan staltajā jaunkundzes lomā, kad Higinss kopā ar Pikeringu Jevgēņija Korņeva atturīgajā tēlojumā ielas meiteni ir jau krietni izdresējis. Pārejas starp šīm abām "galējībām" dažādo sociālo slāņu uzvedības portretējumā Elīzas lomas atveidojumā gan varētu būt vairāk izstrādātas.

Viena no diskutablākajām līnijām ir tas, KĀ notiek šī "dresēšana". Oriģinālais stāsts piedāvā neparastu atgadījumu, kad, "zooloģiskas intereses" vadīts, profesors Elīzu paņem pie sevis skolot ar mērķi pierādīt, ka pēc kāda laiciņa viņa būs gan apguvusi pareizo "angļu" valodu, gan labas manieres. Profesors aizraujas ar savu eksperimentu, īpaši neievērojot aiz sava "trusīša" dzīvu cilvēku – skaistu, jaunu meiteni. Taču izrādās, ka profesors nemanot ir iemīlējies un iemīlējusies, neskatoties uz daudziem jauniem pielūdzējiem, ir arī Elīza. Bezgala romantiski un skaisti – jeb stāsts, par kādu sapņotu jebkura meitene. Un kāpēc lai šāda pasaka, turklāt muzikāla, nebūtu arī teātrī pie(pār)dzīvojama?

Taču jaunais iestudējums pārsteidz ar uzsvērto aroganci gan pret zemākas kārtas cilvēkiem, gan sievieti. Tas, kā attieksmē pret savu jauno skolnieci "ālējas" uzaicinātais aktieris no Igaunijas, patiesību sakot, uzskatāms par emocionālo vardarbību. Vismaz manī vīrieša uzvedība rada spēcīgu neērtības sajūtu, kas pieaug brīdī, kad pēc sižeta Elīza starp rindiņām atzīst, cik ļoti iemīlējusi profesoru. Bet, kad meitene demonstrē patstāvīgi domājoša cilvēka stāju, profesors atkal satrakojas un aizvainotā balsī retoriski iesaucas: "Lai tikai kāds atļaujas pateikt, ka pret meiteni te ir izturējušies slikti!" Tātad jādomā, ka arī meitenei ir nepieciešama psiholoģiska palīdzība, ja jau reiz tik spītīgi raujas pie šāda despota. Vai šādām domām būtu jānāk prātā, skatoties melodrāmu "Mana skaistā lēdija"? Slāviskajās kultūrās gan arī labi ierunāta ir frāze "ja sit, tātad mīl".

Tomēr gribas domāt, ka šis mūzikls piedāvā daudz ko vairāk par robustu melodrāmu. Ne tikai Londonas daudzajos dialektos rodamas asprātīgas vārdu un izrunas spēles. Kā liecina jaunā versija, arī krievu valoda tam it labi ļāvusies, jo skatītāji dažviet ar lielu prieku seko dialogu un valodas spēļu labirintiem. Līdzās muzikālajiem numuriem (kas šķiet reducēti, ņemot vērā aktieru vokālo spēju/nespēju) izteikta mazuma piegarša jūtama arī kordebaletā. Neraugoties uz dažiem pieaicinātiem dejotājiem, šī grupa varbūt arī rada "masas" iespaidu, tomēr jēdzieniski galveno stāstu dažās vietās tikai glīti ilustrē.

Nabaga lēdija. Varam tikai iztēloties, cik "salda" viņai būs dzīve kopā ar nejūtīgo, egoistisko Higinsu... Var jau būt, ka allaž līdzās būs Higinsa māmiņa, kuras lomā, starp citu, ar gaumīgu pašcieņu redzama Olga Ņikuļina. Atšķirībā no sava dēla viņa tiešām uzvedas kā īsta aristokrāte un gudra sieviete.

Simpātisks ir Maksima Busela Fredijs savos solo numuros. Trikstera ampluā azartiski ieņēmis Aleksejs Korgins, atveidojot Elīzas tēvu Alfrēdu. Tomēr ansamblis kopumā spēlē ļoti atšķirīgos reģistros – no kautrīgas atturības līdz pat neadekvāti kāpinātai groteskai. Taču tie skatītāji, kas gadiem ir gājuši uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, ar šo interpretāciju, visticamāk, būs apmierināti, par ko liecināja pirmizrādes stāvovācijas.

Source

Tags

Dana Bjorka Alla Sigalova recenzija Rīgas Krievu teātris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form