Izrādes recenzija: 'Nesaprašanās' ar lieliskiem senioriem Nacionālajā teātrī

Vērtējums:

Jau iepriekš režisoram Feliksam Deičam bijusi veiksmīga sadarbība ar Nacionālā teātra aktieriem, īpaši mazās zāles iestudējumos "Rudens un ziema" un "Mazais Eijolfs". Arī šoreiz tapusi psiholoģiski smalka drāma par cilvēku sapņiem, iedomām un veltām cerībām, kā arī par mīlestību un pienākuma vai aprēķina vadītām jūtām. Tie ir mūžam aktuāli jautājumi mūsu attiecībās, bet šajā stāstā viss risinās uz mahināciju rezultātā bankrotējušas ģimenes traģēdijas fona. Ļoti aktuāla saruna? It kā. Jo izrādes veidotāji fokusējušies uz cilvēku raksturiem un psiholoģiju.

Vispirms jau izrāde pievelk ar savu vizuālo ietērpu. Jaunā scenogrāfe Laura Kovaļevska Aktieru zāles velves papildinājusi ar smagiem aizkariem pelēkbrūnos toņos, stūros stāv neiedegti daudzžuburu svečturi, nišās – ar krītiņu zīmēti portreti. Tas viss ļauj it viegli iedomāties paputējušās Borkmana ģimenes mītni, kurā visiem tās iemītniekiem trūkst gaisa gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Stilistiski saskanīgi šajā telpā iekļaujas Ievas Kundziņas veidotie kostīmi, kas ir neuzkrītoša 19. gadsimta beigu modes stilizācija. Ja nu vienīgi pārspīlēti koša ir Viltona kundzes rozā kleita un zābaciņi, kādus varētu atrast ikvienā lielākā apavu veikalā. Protams, Ilzes Rūdolfas spēlētajai Viltona kundzei ir raksturīga ekstravagantas un izteikti mērķtiecīgas dāmas uzvedība, taču viņas garderobe tomēr disonē ar izrādes kopējo vizuālo estētiku.

Iestudējumu "Nesaprašanās" raksturo piesātināts, bet klusināts dramatisms. Ibsens tēlus atklājis visās to pretrunās, bet katram no aktieriem savu tēlu izdevies attaisnot. Pat neraugoties uz to, ka vairāk kā pirms simts gadiem uzrakstītajā lugā nav veikta teksta modernizācija vai situāciju mūsdienīgošana. Acīmredzot, režisors kopā ar aktieriem veicis rūpīgu darbu gan ar tekstu, gan tēlu dzīves analīzi. Un mūsu priekšā ir ievelkošs stāsts par Borkmanu un viņa sievietēm, par mīlestības un karjeras attiecībām.

Patiess gandarījums redzēt Ģirtu Jakovļevu sirmā, bet it kā nesalauztā, Borkmana lomā. Aktierim izdevies radīt tēlu, kurā neticamā veidā līdzās ir spītīga turēšanās pie pārliecības par savu nevainību finansu mahinācijās pirms sešpadsmit gadiem un garīgi traumēta cilvēka nenoteiktība, it kā nepārliecinātība par sevi. Borkmana teksti par reiz gūstamo gandarījumu pēc ilgajiem atstumtības gadiem ir tik absurdi un tomēr izraisa absolūti cilvēcīgu līdzjūtību. Ne žēlumu! Bet līdzjūtību, cerot, ka varbūt drīz nāks kāds izšķirošs notikums, kā rezultātā viņš sapratīs lietu patieso dabu un beigs dzīvot ilūzijās. Tāds brīdis arī pienāk, kad dēls Erharts atsakās strādāt kopā ar tēvu. Taču seko nevis apskaidrošanās, bet drīzāk vēl lielāka prāta apmiglošanās. Tā tas izskatās Ibsena 4. cēliena realizācijā: spēles laukums tiek ieskauts ar baltu caurspīdīgu priekškaru, kam jāatgādina kalnus aukstā ziemas naktī un putenī. Taču izvēlētais apgaismojums ir tik silts, bet replikas no Ģirta Jakovļeva mutes pēkšņi tik uzspēlētas un liekas, ka jādomā – mūsu priekšā drīzāk ir kāds paradīzes stūrītis, kam ar visu iepriekš redzēto tikai pastarpināts sakars.

Izcils aktierdarbs izdevies arī Astrīdai Kairišai Ellas Rentheimas jaunkundzes lomā. Arī šī sieviete – Borkmana sievas dvīņumāsa, ir gana pretrunīga persona. Tieši Ellas un Borkmana starpā reiz bijusi mīlestība, kuru vīrietis iemainījis pret bankas direktora vietu. Tātad sāpīgi nodota sieviete un tomēr pēc tik daudziem gadiem viņā ir tāds gaišums un līdzsvarots miers! Vērojot Astrīdas Kairišas aktierspēli, arī skatītāju pārņem pašpaļāvīga harmonija. Ar veselo saprātu jau skaidrs – gan Ella, gan Lolitas Caukas nejaukā Borkmana kundze Gunhilde patiesībā domā tikai par sevi. Tātad visi šajā ģimenītē ir egoisti un pašlabuma meklētāji. Lai cik daiļi no vaiga un manierēm neizskatītos. Jauks un mīlīgs ir arī Ainara Ančevska Erharts. Viņš izlemj par labu vieglai dzīvei ar Viltona kundzi, atstājot savu ģimeni, lai pati tiek galā ar savām problēmām. Protams, ne jau bērniem jārisina problēmas, taču šī vēsā norobežošanās tās pašas ģimenītes sētais auglis vien ir. Ainara Ančevska Erharts šajā mājā patiesībā ir lielāks svešinieks kā Māras Zemdegas kalpotāja Mālene. Viņai dotas vien pāris replikas, bet skaidrs, ka Mālenei mājas dzīvē ir sava nozīme. Ar lielisku pašironiju un ārkārtīgi gaišu skatu uz dzīvi savu varoni apveltījis Uldis Dumpis. Viņa atveidotais Vilhelms Foldāls savā labticīgajā paļāvībā uz pasaules lietu kārtību ir tik aizkustinošs. Ulda Dumpja Foldāla neviltotais prieks par meitas vēstuli līdzās Borkmana ģimenes drāmai ir kā smalks mājiens paskatīties uz sevi no malas. Lai lieku reizi apjaustu, ka mūsu laime atkarīga no tā, kādu skatu punktu esam izvēlējušies.