Izrādes recenzija. Par vīriešiem rūtainos kreklos, kas par tādām lietām nerunā
Foto: Kristaps Kalns

"Par tēviem" Nacionālā teātra Aktieru zālē jāatrod īstā auditorija. Baidos, tiem, kas tēvus, kādus radošā komanda tēlo izrādē, nepazīst, var rasties arī virspusīga pēcgarša – stāsts par "draņķīgiem tēviem, Latvijas vājajiem vīriešiem". Taču režisora Elmāra Seņkova un aktieru Aināra Ančevska, Jura Hirša, Ivara Kļavinska, Egila Melbārža, Igora Šelegovska, Reiņa Suhanova un Valtera Sīļa kopdarbs savā vēstījumā noteikti ir sarežģītāks. Daudz kas paliek arī vārdos nepateikts, atstāts skumjā nopūtā, aizlauztā balsī vai skaļākā lamuvārdā. Par tēviem – cilvēkiem, kas par tādām lietām nerunā, – tomēr arī runā vīrieši – dēli.

Vērtējums:2

To, ka garāža pielīdzināma atsevišķas paaudzes stiprā dzimuma templim, kur notiek "īstā dzīve", apliecināja jau Katrīnas Neiburgas dokumentālā īsfilma (2016) – kolorīti, enerģiski vīrieši Bolderājas kooperatīvo garāžu rindu atklāja kā noslēgtu pasauli, kur atļauties ne tikai vienatni un glābiņu no ikdienas problēmām, bet arī aizrautīgi ķimerēties ap pašu izlolotiem projektiem, sākot ar muzicēšanu un beidzot ar neprātīgiem izgudrojumiem. Kristapa Kramiņa, izrādes scenogrāfa un kostīmu mākslinieka, izveidotā garāža ir tēvu dvēseles metafora – sākotnēji rūpīgi aizslēgta ar trim atslēgām, norobežota no ārpasaules, neskaitāmiem loriņiem apdzīvota – ne tuvu tik vienkārša, kā sākumā varētu šķist. Visi septiņi tēvi, lai arī raksturā dažādi, tomēr mērķtiecīgi unificēti vienā tēlā – ģērbti gaiši zilos džinsos un rūtainos kreklos, rotāti ūsām un "pudeļstiklu" brillēm. Interesanti, ka bez ārējā veidola tēvus vieno tas, ka viņi savos 30+ gados piedalījušies barikādēs. Tātad uzauguši padomju laikā, dienējuši padomju armijā, bet izšķirīgajā Atmodas laikā ticējuši labākai nākotnei un Latvijai, vedinot domāt, kas šo paaudzi salauza, – kā laikmeta un varas maiņa, (ne)spēja adaptēties jaunajā dzīvē un valsts kārtībā ietekmējusi cilvēkus.

Izrāde veidota divās daļās. Pirmajā aktieri radījuši pseidoreālistisku tēvu universu – tā ir viņu fantāzija par to, ko tēvi darījuši, kad nav bijuši blakus. Tiek izspēlētas savstarpējā lineārā naratīvā nesaistītas ainas no dzīves garāžā. Tēvi, kas nepasaka nevienu lieku vārdu, izrunāšanos, atvainošanos vai sirds izkratīšanu aizstāj ar sulīgu nolamāšanos vai plastmasas glāzītē ielietiem simts gramiem, atklājas gan savās vājībās un netikumos, gan savā mīlestībā un vientulībā. Izrādes otrā daļa ir atraktīvs koncerts (komponists un dziesmu tekstu autors Edgars Mākens, muzicē un dzied paši aktieri), kur caur dziesmām un stāstiem tiek atklāts, ko tēvi ir vai nav devuši, kad bijuši blakus, – atklājoties tā, kā viņus redzējuši un jutuši dēli. Iesākumā caur nedaudz komiskiem, tomēr praktiskiem padomiem tēvi tiek pielīdzināti supervaroņiem – burvji, kas prot atrisināt dažādus sadzīviskus un tehniskus jautājumus no "vīriešu darbu" arsenāla un zina, kā vislabāk izklaidēt bērnus un ko viņiem iemācīt, beigās lepni nosakot: "Voilà!" (lūk – franču val.) Taču ieskanas arī skumjāki motīvi – par dziesmas varoni kļūst tēvs, kura nebija; tēvs, kas divas nedēļas bija pazudis; tēvs, kas sita savu sievu; tēvs, kas ieradās tikai uz Ziemassvētkiem un ar kuru vairs runāja tikai vecākais dēls, jo, visticamāk, vienīgais atpazina...

Undīne Adamaite recenzijā par Kārļa Vērdiņa dzejas krājumu "Tētis" rakstīja: "Protams, es nezinu, kā justos, ja es būtu tētis un man dzimšanas dienā uzdāvinātu Kārļa Vērdiņa jaunāko dzejoļu grāmatu "Tētis". Gan jau nāktos ieslēgties garāžā un pārdomāt dzīvi." Ar šo izrādi varētu būt līdzīgi. Tāpat kā Vērdiņš, arī Seņkovs "nepatīkamās lietas iespīdina acīs rotaļīgi kā sauleszaķīti" un, lai arī neatstāj bez ironijas un kritikas, nevienā brīdī tēvus nenosoda vai neapsūdz, tomēr aicināt uz teātri tēti šoreiz varētu būt izaicinājums. Iestudējums "Par tēviem", visdrīzāk, arī nav viņiem (jo šie tēvi uz teātri nemaz nebūtu pat ar varu atvelkami), bet gan mums, bērniem, – dēli ir tie, kas šeit kārto rēķinus, ievijot atmiņu un iztēles kolāžā kā sirsnīgo, tā skumjo. Tēvi šeit tiek kā mīļoti, tā preparēti kļūdās un vājībās, tomēr – visbeidzot – pieņemti.

Source

Tags

Ainārs Ančevskis Elmārs Seņkovs Izrādes apskats Latvijas Nacionālais teātris recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form