Izrādes recenzija: 'Sala' - latviešu stāsti turpinās

Vērtējums:

Mākslinieces Kristīnes Jurjānes veidotā telpa ar pāris spaiņiem smilšu, plastmasas taras kastēm, galdu un Vijas Celmiņas darba "Dziļā jūra" izmantojumu spēles laukuma fonā ir stipri nosacīta. Tomēr režisores un aktieru radītais emocionālais stāsts par sapņiem, upurēšanos un mīlestību ir ar īstu miesu un asinīm. Tik īsti kā visur esošās smiltis - naudas maciņā, kabatā, ar tām aplipis mobilais telefons, piebirušas kurpes... Acij tīkamas ir arī krāsu saspēles scenogrāfijas detaļās un aktieru kostīmos: jūras zils, zaļš, pelēks, pa akcentam no oranžā vai sarkanā.

Skatītāju acu priekšā ir dzīvi cilvēki, kārtīgi latvieši. Un tajā pašā laikā mulstu apzinoties, ka nemaz nevaru pateikt, kādi tad tie ir Ābeles un Ķimeles skatījumā šoreiz. Gunas Zariņas Vilma gan izmet frāzi, ka visi cilvēki ir maitas... Tai pat laikā, nākas arī ar gandarījumu secināt, ka šoreiz latvieši vairāk rādīti kā mērķtiecīgi un savu panākt spējīgi eksemplāri.

"Sala" stāsta gan par vilšanos, gan aplaušanos, tomēr dzīve rit savu gaitu un smagā depresijā neviens nekrīt. Turklāt būtiski, ka iestudējumā visur klātesošs ir humors un pašironija. Iespējams pat, ka šis gaišums no izrādes paliek atmiņā visvairāk. Šajā ziņā vislieliskākie ir Andris Keišs jaunā biznesmeņa Kārļa Kjerkegarda lomā un Regīna Razuma cacīgās Dorotas lomā. Pirmais no viņiem jau parādoties saulesbrillēs un ar šķelmīgu smaidu, šķiet, savaldzina visas sievietes pat publikā. Andris Keišs lomu spēlē kā spēlējoties, tēla darbošanās izcakota līdz sīkumiem, sākot no sirdsveida konfekšu kastes bikšupriekšā un burtiskas siekalošanās, ieraugot sieviešu krūšu apaļumus. Aktieris nesmejas par bučmūlīti Kārli, bet izgaršo savu lomu kā tikko kūpinātu lasi. Tāpat ar brīnišķīgu pašironiju raksturojama Regīnas Razumas veidotā Dorota - seksīga un enerģiska blondīne pēc piecdesmit, atgādinot  taureni, kurš lidinās tik viegli un glāsmaini, bet īsti nekam nepieskaroties. Pat trakojot par vīra un jaunās Helēnas sakaru, viņa šķiet joprojām atrodas kaut kur virs zemes. Un arī rupjības no viņas mutes skan gluži nevainīgi. Bauda vērot šo aktrisi kolorīti veidotā raksturā.

Pirmajā mirklī šķiet, ka stāsts kārtējo reizi varētu būt par sievietēm no Venēras un vīriešiem no Marsa. Arī, bet šoreiz tādā kontekstā, kas liek aizdomāties - cik daudz mēs drīkstam no otra prasīt, lai paši būtu laimīgi? Gata Gāgas Udem pirmā sieva atņēma jūru un arī Vilma to grasās darīt. Udes vecā Līna ir beigta, jauno un skaisto jahtu "Magdalēna" atņem Magda ar Kārli, Vilma gaida abu bērnu... Varētu domāt - kapteinim Udem atkal nāksies palikt krastā. Iestudējums gan beidzas ar Vilmas solo, poētiski apdziedot jūru (Marta Pujāta dzeja). Vai tas nozīmē, ka viņa Udi ir sapratusi un laidīs vēl jūrā? Jautājums paliek atvērts. Katrā ziņā no Gata Gāgas spēles es pilnīgi noteikti saprotu, ko viņam nozīmē braukt jūrā, ko viņam nozīmēja laiks, kas Magda bija atņēmusi jūru. Šim Udem arī lieliskā "Magdalēna" nav tikai dižošanās atribūts (kāds vīrietim uz sauszemes varētu būt BMW). Tā vien šķiet, ka plecīgajam kapteinim Udem ar Gata Gāgas augumu šajā mazajā spēles laukumā nav vietas - it kā salīcis, brīžiem nervozs viņš meklē jebkuru iespēju izbraukt kādu līkumu pa jūru. Bet tā īsti no Gata Gāgas spēles nesapratu, vai viņš tiešām mīl savu Vilmu, vai viņš priecājas, ka viņa gaida bērnu? Tāpat līdz galam nav skaidra Gunas Zariņas Vilmas kaislīgā plosīšanās, nespējot saprast Udes attiecības ar jūru. Šķiet, ka aktrise pati vēl nav īsti izšķīrusies, kas patiesībā ir viņas Vilma. Ko nozīmē būt jūrnieka sievai, Vilmai vajadzēja būt redzējušai, dzīvojot jūrmalciemā. Bet var jau būt, ka viņa par savu ideālu uzskatījusi Dorotas un Aduma attiecības. Adums Dorotas dēļ jūrā vairs neiet. Kurš laimīgs? Aigara Vilima vecišķā vīra Aduma stāvs uzplaukst vien ainā, kad viņš apjauš, ka beidzot būs tēvs.

Lieliska aktrise ir Ilze Olingere un tikpat lieliska aktrise dzīvē ir viņas veidotā Magda. Čūskmātīte ar nevainīgas jaunavas actiņām. Par visiem simts procentiem iespējams noticēt gan tam, ka viņa grib atpakaļ savu bijušo vīru Udi, gan tam, ka viņai sāp Udes atteikums, kā dēļ tiek slēgts dīls ar Kārli par "Magdalēnas" neatdošanu. Ude saka: lai Dievs palīdz stiprajām! Jā, tādu stipro sievietes, kas emancipēti "skalda un valda" laikam jau pilna pasaule. Un šoreiz pat nav runa par vīriešiem memļakiem, kuru dēļ sievietēm it kā nākas būt stiprajām. Biedējoši.

Jā, līdzsvaru starp vēlmēm un upurēšanos, uzstājību un piekāpšanos, pašapziņu un otra mīlēšanu kā sevi pašu - grūti uzminēt. Tādā ziņā līdzsvars svārstās arī starp dzeju, prozu un dialogiem teksta materiālā. Vismaz izrādē kontrapunktu, kas varētu veidoties starp dažādajām teksta formām, lai vienu un to pašu parādību ieraudzītu atšķirīgos rakursos, neizdodas nolasīt. Neorganiska ir Edgara Samīša Vetrova dzejnieka dvēsele un garais stāsts - monologs. (Starp citu pagaidām neizdodas konsekventi realizēt arī ventiņvalodas aprautās vārdu galotnes.) Vai mēs nesaprastu, kas viņš par putnu arī bez dzejas un pagātnes epizodēm? Gunas Zariņas radītā "Latviešu stāsta" intonācijas  gandrīz viens pret viens saklausīju Vilmas stāstā. Tas mulsina. Jo vairāk tāpēc, ka līdzās savu stāstu monologā runā arī pusčigāniete Helēna (Inese Pudža) - kārtējais pedagoga Māras Ķimeles atradums. Apbrīnojami, cik vēl nepieredzējusī aktrise smalki un precīzi atklāja savu tēlu savā stāstā, vairāk uzsverot, ko Helēna pārdzīvo un jūt, nevis, kas un kādā secībā ar viņu iepriekš noticis. Smalks tuvplāna teātris, kuru Inese Pudža nepazaudē pat tad, kad Adums, uzzinot par bērnu, absolūti nevietā sāk stāstīt savas bērnības epizodes.

Bet bērni būs. Tas taču optimistiski.