Vērtējums: 
Iespējams, ka izrādei vēl iespēlējoties, skaidrāka kļūs tieši galvenā varoņa Vaļas būtība un sūtība. Pagaidām Edgara Samīša Vaļā gan var nojaust vēlmi būt citādam, īpašākam, gudrākam pārējo jautri monstrozo masku kompānijā, bet lielākoties tomēr arī viņš atgādina tādu pašu, ārēju apstākļu ietekmētu un dzīves stresa uzvilktu monstriņu. Režisore saka - spēlēt un spēlēties nav kaitīgi. Jā, un šoreiz tas ir arī ļoti jautri. Humora izjūta JRT aktieriem ir lieliska un komisku tipu spēlēšanā viņi ir gana rūdīti. Un tomēr dramaturgu Oļega un Vladimira Presaņakovu meteriāls piedāvā stipri vairāk vielas arī traģiskam zemslānim. Pie tam aktierim Edgaram Samītim būtu pa spēkam sāpīgi atklāt jauna cilvēka iekšējo pretrunu drāmu, saskaroties ar dzīves un pieaugušo pasaules absurdu. Pietiek atcerēties vien izrādes "Plastilīns" un "Sarkano lukturu ziema". To, ka Samīša Vaļam ir bail no nāves, ka viņu "besī" māte, ka viņam patiesībā nav vajadzīga ne draudzene Olga, ne kāds cits cilvēks, iespējams saprast no teksta, taču nav skaidrs ar ko tieši izrādes Vaļa ir īpašs? Vai tikai ar to, ka strādā policijā, izmeklēšanas eksperimentos imitējot upurus? Finālā viņš vēsu prātu, pat ņirgājoties, noindē savu mammu, patēvu un Olgu. Viss piegriezies. Pie kā viņi vainīgi? Tik vien kā dzīvē nelaimīgi. Tātad jebkurš mums blakus var izrādīties slepkava. Morāle ļoti depresīva.
No izmeklēšanas eksperimentiem, kuri arī izrādē tiek cītīgi filmēti, iespējams, radusies mākslinieces Katrīnas Neiburgas ideja scenogrāfijā izmantot televizorus. To JRT Mazās zāles spēles laukumā ir daudz - ar atšķirīgu vecuma stāžu un dažāda izmēra. Lielākā daļa no tiem arī rāda "bildi" - policistes Lolas (Inga Alsiņa) uz vietas filmētos kadrus, citās ainās daži ekrāni neuzkrītoši ilustrē darbības vietas (peldbaseinu, āra kafejnīcu, Japāņu restorānu utt), miksē kadrus no hokeja spēles kopā ar Vaļas tēva garu Kaspara Znotiņa izskatā. Televizoru kastes kalpo par soliem vai krēsliem un, novietoti uz kustīgām platformām, tie ir gana mobili. Bet spēles laukuma centrā ir milzīga "melnā kaste", kas ir ne tikai dažādu izrādes rekvizītu glabātava vai citā brīdi galds, bet no tās pirmajā epizodē naski izrušinās pat Lienes Šmukstes Bufetniece ar visiem alus traukiem. Tādējādi arī scenogrāfija uzsver, ka mūsu acu priekšā ir iedomāta spēle jeb spēlēšanās. Diemžēl finālā izrādīsies, ka likme ir ļoti augsta, jo spēlētāji cīnās uz dzīvību un nāvi.
Priecē aktieru Vara Piņķa un Ivara Krasta pārtapšana vairākās lomās. Viņi saviem tēliem uzbūruši krāšņus raksturus un atraktīvu izturēšanos, smīdinot skatītājus pat līdz asarām. Īpaši "sastrādāti" ir Ivara Krasta flegmatiskais Asaris un viltīgais Zakirovs, kā arī Vara Piņķa naivi aizrautīgais Sisojevs. Mazāk dzīvus raksturus, bet vairāk tipizētas maskas spēlē pārējie izrādē iesaistītie aktieri. Intensīva un loģiski pamatota rosīšanās sacerēta gandrīz visiem un visā izrādes garumā, uzmanība atslābst vienīgi otrajā cēlienā, kad iestudējuma veidotājiem bijis jātiek galā ar vēstījuma morāli. No vienas puses teksta lokalizācija (kas vizuāli gan nav tik konsekventa) izrādi varbūt arī padara aktuālāku, taču brīžiem vēstījums līdz ar to kļūst neskaidrāks - piemēram, joks par lavašu un karu. Taču vēl neērtāka ir izstieptā epizode, kurā Gata Gāgas Kapteinis neadekvāti ilgi plosās par latviešu basketbolu.
Tēva gars izrādes finālā saka - būs labi. Kas būs labi? Vai mums šim jautrajam tracim neticēt, jo dzīvē tā nekad nenotiks? Būtu jau labi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
