Vērtējums: 
Var jau būt, ka radīt spilgtu un satriecošu formu bijis primārais mērķis, kas mūsdienu teātrī nav nekas nosodāms. Ja vien estetizācijas objekts nebūtu viena no briesmīgākajām cilvēka atkarībām. Pamatoti tiek uzskatīts, ka atkarība no azartspēlēm ir daudz nopietnāka par atkarību no alkohola un narkotikām. Manuprāt, tas arī rada vislielāko mulsumu gan skatītājos, gan pašos aktieros, kuri darbojas kā uzvilkti mehānismi - režisora Romana Kozaka un horeogrāfes Allas Sigalovas spēles figūras. Varētu būt divi iemesli, kāpēc stāsts par atkarību no azartspēlēm sanācis tik estetizēts un tādēļ vienkāršots: vai nu tēma režisoram ir pārāk personīga, vai arī absolūti sveša.
No vienas puses, muļķīgi būtu salīdzināt Dostojevska romānu un Kozaka iestudējumu, jo tie ir divi autonomi mākslas darbi. Taču šis ir tas gadījums, kad bez romāna izlasīšanas vispār nav skaidrs par ko izrāde bijusi iecerēta. Sākot jau ar tēlu sistēmu - kaut arī teksta līmenī tiek atklāts, kādas attiecības vai radniecības saites personāžus saista savā starpā, tomēr forsētais temps, kādā aktieri runā un darbojas, uztverē kopumā rada haosu. Arī Dostojevska teksts nav pārāk viegli uztverams, tomēr romānā autors pilnīgi skaidri priekšplānā izvirza spēles azarta noskaņas, atmosfēru, filozofiju, bet traģiskākais motīvs ir klātesošs galvenā varoņa psiholoģijā, ko lasām viņa piezīmēs par pārdzīvojumiem pie ruletes galda. Bet iestudējumā ruletes spēle parādīta ārkārtīgi skaistā metaforā, spēļu zāles apmeklētājiem darbojoties starp paukotājiem/dejotājiem un daudzajiem zaļi-sarkani-melnajiem priekškariem. Kaut arī cieš un plosās gandrīz vai visi izrādes tēli (varbūt izņemot vien vāciešus un instruktori), nav dzīvu cilvēcisku traģēdiju, ir tikai finansiālas... Vai nav pārāk pieticīgi azartspēļu un datorspēļu atkarību laikmetā?! Nav arī īstu kaislību, kādēļ sterilā, marmorflīzēm klātā spēles telpa drīzāk atgādina morgu.
Skatoties iestudējumu, rodas sajūta, ka režisors ar aktieriem šo Dostojevska darbu un tēmu nav analizējuši pēc būtības, akcentu liekot uz spēles teātra estētikas realizāciju. Bet arī šajā aspektā ir vilšanās - praktiski visos aktierdarbos kā lietvedības dokumentā iespējams uzskaitīt, no kādām iepriekš spēlētajām lomām "Spēlmaņa" tēli veidojušies. Teorētiski var arī aizfantazēties līdz daudzslāņainām vārdu spēlēm - aktieri "Spēlmanī" spēlē gan Dostojevska varoņus, gan iepriekš spēlētu varoņu atblāzmas, gan "spēlē uz" kolēģu tēliem. Līdz galam neizprotot, piemēram, Artūra Skrastiņa Alekseja un Rēzijas Kalniņas Polinas slimīgās pievilkšanās un atgrūšanās attiecības, kādubrīd rodas sajūta, ka viņš Polinu spēlē kā ruleti, jo arī Polinas rīcība ir neuzminama un vēl pēkšņāk viņam var "sagādāt" naudu. Savukārt Polina spēlē uz De Grijē (Ģirts Ķesteris), Jāņa Paukštello Ģenerāļa "ģimenīte" spēlē uz Lilitas Ozoliņas Vecmāmuļu - nemitīgi liekot likmes uz "nomirs- nenomirs", pirmajā variantā "vinnējot" naudu. Aleksejs burtiskā nozīmē spēlējas ar Ģenerāļa bērniem. Tāpat iestudējumā visi kā noburti žonglē ar sakāmvārdiem, kurus ik pa laikam izmet svešvalodās, pasvītrojot, ka visi te tikai spēlējas aiz kaut kādām maskām. Šādi spārnoti izteicieni var būt savdabīgas rozīnītes lielākā kontekstā, bet ja to ir pārāk daudz, tad runāšana pārvēršas pļāpāšanā, slēpjoties aiz citu radītām frāzēm (dramatizējumā tas ir Kozaka ieviesums). Frāžaini un didaktiski izskan arī Arta Robežnieka Astleja pārmetumi spēlmanim Aleksejam izrādes finālā.
Dostojevskis romānā attēlo, ka azartam nav vecuma, dzimuma, tautības. Arī izrādē vēl lielāks azarts un spēlmaņa aizrautība varētu parādīties ar Lilitas Ozoliņas Vecmāmiņas ierašanos. Ja vien Lilita Ozoliņa nenobītos būt patiešām nešpetna un riebīga. Pagaidām šķiet, ka viņa tikai parodē kādas večiņas trakumu uz ruletes spēli, iesprostota ratiņkrēslā, skaļi klaigājot un demonstratīvi žestikulējot. Līdzās titulvaronis - spēlmanis Aleksejs ir tikai kā rezonieris, kurš tieši tāpat daudz runā, žestikulē un pozē, kādēļ šķiet, ka Artūrs Skrastiņš savu enerģiju šoreiz tērē pa tukšo.
Varbūt jāliek vismaz četras vai visas piecas zvaigznītes, apzinoties, ka tik vērienīgus, savā būtībā traģiskus un filozofiskus iestudējumus šajos liesajos gados vairs tik drīz neredzēsim. Tomēr, skatoties uz dārgo izrādes aprīkojumu trenažieru un masāžas krēslu izskatā, brīdī, kad teātri spiesti atlaist aktierus, samazināt algas un jauniestudējumu skaitu, tomēr neērtības sajūta nepamet. Žēl aktieru, žēl nenotikušās iespējas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
