Izrāžu apskats: Augt un pieaugt kopā ar 'Homo Novus'
Foto: Publicitātes foto

Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" aizsākās pirms 20 gadiem Daugavpilī ar mērķi dibināt jaunas mākslinieku un skatītāju attiecības ar laikmetīgo teātri no visas pasaules. Festivāla koncepta pamatā ir jaunas teātra valodas, spēles laukuma, formas un tēmu meklējumi, piedāvājot, lai arī dažādā kvalitātē un dažādai gaumei piemērotu, tomēr jaunu un līdz ar to būtisku teātra pieredzi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šogad, savā jubilejas gadā, par festivāla vadmotīvu izvēlēta pieaugšanas tēma. Tāpat kā vēsta festivāla šīgada programmas pieteikums, arī par sevi varu teikt, ka līdz pieaugšanai vēl tālu, taču pēc pirmā gada, kad "Homo Novus" izdevies apmeklēt tik intensīvi, esmu nolēmusi, ka turpmāk es un mana teātra skatītāja pieredze pavisam noteikti augs un pieaugs kopā ar "Homo Novus".

Festivāls šogad piedāvāja trīs programmas, kopā 21 izrādi, no kurām septiņas bija pirmizrādes. Paralēli izrādēm "Homo Novus" centrā Aristrīda Briāna ielā noritēja arī rakstīšanas darbnīca jauniešiem "Kritiķu komanda", kuru recenzijas par festivāla izrādēm atrodamas "Homo Novus" mājaslapā un portālā "Satori", kā arī Ceļojošā skola, kuras dalībnieki - dažādu valstu pārstāvji - piedalījās semināros un lekcijās par tēmām, ko risina festivāla izrādes.

Kā ierasts, arī šī festivāla ietvaros no jauna tika atklātas ne tikai teātra iespējas, bet arī Rīgā pamestu, neizmantotu telpu potenciāls - festivāla centrs Aristrīda Briāna ielā 13, izbijusī tekstila fabrika "Boļševička" un "Enerogremonts". Vairākos gadījumos tieši netradicionālās telpas izvēle izrādei piešķir papildus nozīmi un noskaņu. Tāpat arī līdzās izrādēm visu festivāla laiku fabrikas "Boļševičkas" telpā bez maksas bija apskatāmas vairākas gan Latvijas, gan viesmākslinieku veidotas video instalācijas.

Jubilejas programmā "Divdesmit" spilgtas un interesantas ir abu latviešu režisoru piedāvātās izrādēs. Vasarā sociālajos tīklos un medījos Mārtiņš Eihe aicināja atsaukties cilvēkus, kuri savos pusaudžu gados (14-18 gadi) rakstījuši dienasgrāmatas. Rakstītāju meklējumi rezultējušies ar brīnišķīgu izrādi, kas piedāvā absolūti tiešu, nepastarpinātu kontaktu starp izrādes dalībniekiem - dienasgrāmatu lasītājiem un izrādes skatītājiem. Jāatzīst, kad uzzinu par izrādes gaitu, mani sākotnēji ārkārtīgi mulsina un satrauc gan divas minūtes, kas tiek veltītas, lai lasītājs un klausītājs ieskatītos viens otram acīs, gan pēc katra lasījuma atvēlētais laiks neilgai sarunai ar dienasgrāmatas autoru.

Tas tikai pierāda šādas izrādes nepieciešamību un vērtību - ikdienas steigā ir tik ļoti atrasts no cieša, patiesa kontakta ar līdzcilvēku (kur nu vēl sev svešu cilvēku!), ka situācijā, kad kas tāds kļūst par izrādes spēles noteikumiem, skatītājs var tikt pamatīgi izsists no ierastās komforta zonas. Pārvarot pirmo mulsumu, "Lasītava" (Vērtējums:) gan kļūst par patīkamu un interesantu piedzīvojumu, atgādinot, ka ikviena stāsts var kļūt par mākslas darbu.

Elmārs Seņkovs izrādi "Mii Mii paaudze" (Vērtējums:) piesaka ar Sokrāta (400. g. p.m.ē.) citātu par jauno paaudzi, kurai trūkst labu manieru un cieņas pret līdzcilvēkiem. Neskatoties uz laikmetiem, jaunā paaudze tiek uzskatīta par nesaprotamu un nepareizu - sliktāku nekā iepriekšējā. Seņkova "Mii Mii paaudze" man šķiet laba divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, interesanta ir izrādes forma. Katru izrādi var noskatīties tikai pieci skatītāji + viens izrādes dalībnieks, ieņemot vietu pie kāda no sešiem lieliem ekrāniem un uzliekot austiņas. Skatītājs tiek iepazīstināts ar mūsdienu pusaudžu teorētiķu konceptu par "Es Es Es Paaudzi" ("Me Me Me Generation") - intelektuāli, emocionāli nosvērti, egocentriski, uz savu individualitāti vērsti. Izrādes laikā, pēc norādēm mainot krēslus, katrs skatītājs noklausās visu piecu vidusskolēnu pārdomas par sev tuvu, saistošu tēmu. Atšķirībā no Eihes "Lasītavas", kur starp skatītāju un izrādes dalībnieku ir tiešs, nepastarpināts kontakts, Seņkova izrādē caur medija izmantojumu panākts atsvešinājums, kas, no vienas puses, raksturo tehnoloģiju varā nonākušo mūsdienu paaudzi kā tādu, no otras puses, it kā pasargā jauniešus - apmēram desmit minūšu ilgajā video katrs jaunietis pats ir izvēlējies ko un cik daudz skatītājam atklāt, un skatītājam netiek dota iespēja uzdot jautājumus kā Eihes "Lasītavā".

Otrs iemesls, kāpēc izrāde, manuprāt, ir simpātiska, ir tas, kā šie pieci jaunieši apgāž jebkādas teorijas par egocentrisko jauno paaudzi. Seņkovs, kurš pēc izglītības ir ne tikai režisors, bet arī pedagogs un savās izrādes nereti iesaista jauniešus, ar šo projektu vismaz man radījis gluži pretēju sajūtu tam, uz ko skatītājs sākotnēji tiek provocēts izrādes pieteikumā, - skatītāja priekšā ir pieci forši, veselīgi domājoši, asprātīgi jaunieši, un tādu Latvijā nav ne mazums.

Iespējams, Latvijas teātra skatītājam neierastas ir scenogrāfijai veltītās programmas "Kopīgā telpa, mūzika, laiks, politika" izrādes "Pa to laiku" (Brisele) un "Tālās balsis" (Oslo/ Brisele), kas pēta telpas un ķermeņa attiecības. Abas izrādes tiek spēlētas plašās telpās ("Tālās balsis" Ģertrūdes ielas teātra zālē, "Pa to laiku" fabrikā "Boļševička") bez skatītājiem atvēlētām konkrētām vietām, tādā veidā atļaujot skatītājam pašam izvēlēties savu skatupunktu vai pat pārvietoties par spēles laukumu.

Man konceptuālāka un precīzāka šķiet izrāde "Pa to laiku" (Vērtējums:. Skatoties, kā stundas laikā trīs aktieri sākotnēji ar ārkārtēju rūpību no putuplasta ķieģelīšiem veido mūri un pilsētas konstrukcijas, bet pēcāk tas viss, lai kā arī šie paši cilvēki pūlētos to saglābt un nosargāt, sabrūk, veidojas stāsts par cilvēka trauslo dabu un bezspēcību tik daudz kā priekšā. Spēcīgā skaņas vibrācija, kas lieka uzbūvētajām konstrukcijām pamazām sagāzties, drēgnais apgaismojums un "Boļševičkas" telpu īpašā noskaņa rada nedaudz apokaliptisku sajūtu, it kā līdz ar putuplasta konstrukcijām tikpat labi jebkurā brīdī var sagāzties arī viss cits.

Par manu absolūto festivāla kulmināciju kļūst britu mākslinieku apvienības "Forced Entertainment" izrāde "Piezīmju grāmata"(Vērtējums:). Divi aktieri Robins Arturs un Ričards Laudons, vienādi ģērbušies, skatītājiem lasa priekšā Agotas Kristofas grāmatu "Lielā burtnīca" - stāstu par dvīņiem, kuri, sākoties Otrajam Pasaules karam, nonāk pie vecāsmātes dziļos Ungārijas laukos un caur skarbu privāto pieredzi un kara apstākļu šausminošo vidi iepazīst pasauli un veidojas par personībām. Izrāde ir aizraujoša ne tikai emocionāli smagā, skaudrā stāsta, bet arī izvēlētās formas dēļ.

"Piezīmju grāmatā" ir postdramatiskā teātra piemērs, kur teksts vairs nav tikai sižeta notikumu virzītājs, bet kļūst arī par izrādes formu. Abi aktieri ir tik organiski sastrādājušies, ka izrādes laikā, lasot pamīšus vai abiem kopā, kļūst par vienu veselu. Rakstnieces sulīgā valoda, asprātīgās vārdu spēles, vienkāršās teikumu konstrukcijas un tiešums mijiedarbē ar aktieru cinisko, atsvešināto intonāciju un ritmisko lasījumu atstāj ārkārtīgi spēcīgu pēcgaršu.

Tajā pašā vakarā noskatos arī britu komiķa Kima Noubla izrādi "Tu neesi viens" (Vērtējums:). Ja man vaicātu, vai izrāde man patika, atbildētu - nē. Taču tajā pašā laikā caur absolūto bezgaumību un vulgaritāti mani sasniedz izrādes vēstījums par cilvēku vientulību un tiekšanos pēc otra sev blakus. Gan izrādes pieteikumā, gan izrādes beigās tiek piedāvāts Orsona Velsa citāts: "Mēs piedzimstam vieni, mēs dzīvojam vieni, mēs nomirstam vieni. Tikai mīlestība un draudzība var radīt mirklīgu ilūziju, ka mēs neesam vieni." Turklāt izrāde ir košs stāsts par skatītāja un izrādes izpildītāja attiecībām un to robežām. Šāda līmeņa publikas provokāciju visticamāk atļautos tikai retais mākslinieks, tāpēc par uzdrīkstēšanos skatītāju kaitināt, aizvainot, radīt riebumu vai neizpratni (bet tikpat labi arī sasmīdināt un radīt emocionālu aizkustinājumu ) izrādi jāuzslavē.

Festivāls tika atklāts ar jau Latvijā zināmā režisora Filipa Kena (Parīze) izrādi "Pūķu melanholija" (Vērtējums:). Izrādes varoņi ir septiņi padzīvojuši garmataini rokeri un sieviete vārdā Izabelle, kuru viņi sastop mežā. Intelektuāli neapgrūtinātie, bet sirsnīgie un miermīlīgie rokeri Izabellu iepazīstina ar saviem plāniem par pašu būvētu atrakciju parku - bibliotēku ar pāris grāmatām, instalāciju no parūkām, slēpošanas trasi utt. Caur iespaidīgo, nedaudz pasaku valstībai līdzīgo scenogrāfiju (skatuves aizmugurē redzamas apsnigušu koku rindas un visu lielo spēles laukumu klāj sniegs), rimto, palēnināto sižetu, tekstu un aktierspēli izrāde potenciāli var radīt, lai arī šķietami bezjēdzīgu, bet tajā pašā laikā arī sentimentālu un aizkustinošu stāstu par naivu, bet patiesu draudzību un savstarpēju pieķeršanos.

Lai arī uz mani izrāde neatstāja nekādu emocionālu iespaidu un lika vien pasmaidīt par bērnišķīgo vieglumu, kas piemīt izrādes varoņiem, kāds cits mans blakus sēdošs skatītājs, jauns puisis, visu izrādes laiku neslēpj savu sajūsmu par uz skatuves notiekošo, kas tikai vēlreiz apliecina - cik dažādas un atšķirīgas ir "Homo Novus" izrādes, tik dažādi un atšķirīgi savā gaumē, pieredzē un izjūtās ir arī "Homo Novus" skatītāji, un šī satikšanās ir festivāla galvenā vērtība.

Tags

Elmārs Seņkovs Homo Novus Izrādes apskats Mārtiņš Eihe
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form