Mazie laulību noziegumi
Vērtējums: 
Dailes Mazās zāles sezona sākusies ar lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna iestudējumu. Reklāmas tekstos uz "Mazajiem laulību noziegumiem" tiek aicināti intelektuāli un emocionāli gardēži, jo izrāde pierādīšot, ka "filozofija var būt sulīga un aizraujoša, bet vīrieša un sievietes attiecības – mūžam neatminama un allaž vilinoša mīkla". Rezultātā tā drīzāk ir mīkla, kā talantīgu aktieru un oriģināli strādājoša režisora sadarbībā var rasties tik emocionāli un intelektuāli rēns iestudējums.
No lomas uz lomu pārsteigt spējīgā Rēzija Kalniņa un Ģirts Ķesteris, kurš sevi apliecinājis gan izteikti komiskās, gan dramatiskās lomās, šoreiz duelējas "pa tukšo". Franču dramaturgs Ēriks Emanuels Šmits savā lugā analizē divu laulāto attiecības pēc 15 gadu kopdzīves, kad, šķiet, kopā vairs nav iespējams, bet arī dzīvi vienam bez otra iedomāties neiespējami. Nepārprotami, Lizu un Žilu savā starpā saista īstas un dzīvas jūtas. Tādā kontekstā izdarītos "mazos laulību noziegumiņus" un mīlētājus ar stāžu iespējams saprast. Taču DT izrādes veidotāji laikam nav gribējuši "jūtināties" un autora doto situāciju apaudzējuši gan ar ironiju, gan komiskiem pārspīlējumiem.
Ģirta Ķestera Žils pēc gūtās traumas no slimnīcas mājās atgriežas tizlā pidžamā, uzmācīgi grozot Rubika kubu un ar izteiktu muļķa fizionomiju. Savukārt Rēzijas Kalniņas Liza ir uzsvērti pavedinoša un agresīva reizē, it kā ar vienu roku barotu, bet ar otru pērtu. Bet, kādēļ viņai šis garīgi traumētais cilvēks ir vajadzīgs, netop skaidrs. Ja dramaturgs šo sievietes un vīrieša mūžīgo cīņu piedāvā skatīt it kā caur sievietes melu un vīrieša viltības prizmu, tad izrādē valda auksts karš starp cilvēkiem, kuri acīmredzot jau sen viens otru nemīl. Starp Rēzijas Kalniņas Lizu un Ģirta Ķestera Žilu nav absolūti nekādas savstarpējas pievilkšanās. Vienīgais brīdis, kad starp abiem varoņiem ir kas neviltoti ticams – abi laulātie atceras iepazīšanās ainu, kuru viņi vēlreiz izspēlē mīļi, jautri un tomēr aizkustinoši. Kaut arī tā ir visai ironiska vārdu kauja. Asprātīga un uzjautrinoša ir aina ar pārģērbšanos, lai ietu uz klubu padejot – atkal un atkal no jauna atskaņotājā tiek uzslēgts kāda tango sākums, radot kāpjošu emocionālu spriedzi. Bet galu galā arī tā diemžēl nekur tālāk par Lizas bravūru neaizved. Nav brīnums, ka šādu un līdzīgu uzbrukumu sērijās Ģirta Ķestera Žils paliek mums neatminēta mīkla. Jo viņš, protams, nav ar mieru tādos nosacījumos ne uzticēties, ne atvērties.
Šajā savienībā valdošā ir sieviete, kaut skatuves iekārtojums vairāk atgādina izteiktu vecpuiša- mākslinieka mitekli (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis). Varoņi runā un runā par to, kas ir vai nav bijis pagātnē, bet šobrīd vairs starp viņiem nekas "nenotiek". Neticu, ka šim pārim iespējama kopīga nākotne. Bet var jau būt, ka arī tā bija iecerētā terapija? Depresīvi.
Melnais strazds
Vērtējums: 
Krietni vien sarežģītāka attiecību aina tiek atklāta Maskavā studējušā režisora Ģirta Ērča izrādē Nacionālā teātra Jaunajā zālē (scenogrāfija un tērpi – Gints Gabrāns). Skotu dramaturgs Deivids Harovers lugā "Melnais strazds" piedāvā uz šķietami perversu gadījumu paskatīties caur divu cilvēku personīgo emociju skatu punktu. Protams, ja mēs zinām tikai faktu, ka 40 gadus vecs vīrietis mīlējies ar divpadsmitgadīgu meiteni, to automātiski gribas klasificēt kā sodāmu parādību. Skatītājs tiek "iesaistīts" brīdī, kad kopš šiem notikumiem pagājuši 15 gadi. Mazgadīgā meitene Una nu jau ir skaista, jauna sieviete, bet Rejs ir stipri novecojis. Smalki niansētie Madaras Saldoveres un Normunda Laizāna aktierdarbi pusotru stundu garajā izrādē lieliski atklāj pat pasaulē šķietami biedējošāko lietu neviennozīmīgo dabu. Un tas, manuprāt, ir šī iestudējuma lielākais trumpis.
Ja nu vienīgi uzsvērtā režisora spēlēšanās ar apgaismojumu nedaudz traucē – vairakkārt virs skatītāju rindām tiek ieslēgts pilns apgaismojums (gaismu mākslinieks Egils Kupčs). Protams, tas liek aizdomāties, ka līdzīgi arī Unas un Reja attiecībās cilvēki no malas "ielauzušies" ar saviem viedokļiem, palīdzību un nosodījumu. Taču ne jau atkarībā no manas skatītāja vietas izgaismojuma es ieņemšu vai neieņemšu noteiktu viedokli par notiekošo. Aktieri tāpat lieliski tiek galā ar savu tēlu kutelīgo pieredzi, caur šo stāstu kārtējo reizi apliecinot, cik svarīgi notikušas vai nenotikušas attiecības jebkurā gadījumā izrunāt. Pēc Unas un Reja savstarpējās atzīšanās seko emocionālas atbrīvošanās brīdis, kurā arī skatītājs pēc ieilgušās spriedzes var uzelpot. Skan skaļa mūzika, aktieri ar kājām spārda atkritumu drazas un viņu sejās lasām prieku un zināmu izlīdzinājumu. Taču tas būs tikai mirklis…
Normunda Laizāna Rejs patiesībā nav mazāk nelaimīgs kā pēkšņi uzradusies meitene Una. Arī Madaras Saldoveres varone ir garīgi traumēta, taču, kā šķiet, daudz patstāvīgāka un mērķtiecīga. Izrādes fināls rāda, ka Normunda Laizāna Rejs joprojām dzīvo tikai sevī – uz spēles laukuma aizmugurējās sienas tiek projicēta meitene ar lecamauklu, tā nepārprotami ir Una pusaudzes vecumā. Rejs joprojām nav ticis no sevis ārā. Normunda Laizāna spēlētais varonis ir bezgala skumjš, nelaimīgs un ievainojams. Un joprojām acīmredzot pārdzīvo, ka nav varējis nosargāt mazo meiteni. Lielisks aktierdarbs, kurā Normunds Laizāns atklājas neierastā ampluā – dramatiski un aizkustinoši. Tikpat liels prieks par Madaru Saldoveri, kura šajā psihoanalītiski sarežģītajā materiālā radījusi pārliecinošu tēlu, precīzi balansējot starp pusaudzes spontanitāti un sievišķīgu nosvērtību. Ar patiesu interesi nu gaidāms nākamais Ģirta Ēča režijas darbs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
