Izrāžu apskats: Matemātika, literatūra un psiholoģija

Pierādot nepierādāmo

Vērtējums:

Valters Sīlis Deivida Oberna lugas varoņus Nacionālā teātra aktieriem iedalījis ārkārtīgi trāpīgi. Vispirms jau patīkami iepriecina Daiga Kažociņa jaunās matemātiķes Katrīnas lomā. Aktrises nervozi jūtīgā skatuviskā eksistence šoreiz pilnā mērā attaisnojas, veidojot emocionāli trauslu, bet neikdienišķi gudru trīsdesmitgadnieci. Daiga Kažociņa saspēlē ar kolēģiem ļoti precīzi soli pa solim atklāj jaunas sievietes spēju ziedoties savam tēvam – izcilajam matemātiķim, Robertam, kurš pāragri zaudējis veselo saprātu un tikpat pāragri aizgājis no dzīves (Jāņa Skaņa atveidojumā), tomēr pašaizliedzīgi turpinot arī matemātikas pētniecību. Turklāt – turoties pretī iesīkstējušiem stereotipam, ka ģeniāliem vecākiem nevar būt tikpat ģeniāli bērni. Kur nu vēl meitas!? Simpatizē, ka tieši režisors vīrietis šajā gadījumā bijis jaunās sievietes advokāts.

Otra lieta, kas aizrauj izrādes skatīšanās laikā – kā pierādīt, ka tavs atklājums patiešām ir tavs. Saprotami ir strīdi par plaģiātismu radošajā mākslas jomā. Taču iestudējums analizē arī eksakto zinātņu pārstāvju tikpat radošo dabu, kaislības un minējumu ģenialitāti, kas teātrī nemaz tik bieži neienāk. Bet tā taču ir pasaule tepat mums līdzās. Tik dzīvi un ticami pulsējoša izrāde ir arī tāpēc, ka režisors kopā ar aktieriem varoņu uzvedībai un izpausmēm piešķīruši niansētu psiholoģisko pamatojumu. Tāpat kā Daigas Kažociņas Katrīna, arī Ivara Kļavinska jaunais doktors Hals ir dzīvs cilvēks – jauns vīrietis, kurš mīl matemātiku, atraktīvu muzicēšanu un… arī, kā izrādīsies, Katrīnu. Iestudējuma fināls ir atvērts. Tādējādi skatītājam ļauts cerēt, ka abi jaunie zinātnieki paliks kopā, lai piedzīvotu piepildījumu ne tikai attiecībās, bet arī savā matemātikas pasaulē.

Salīdzinoši klišejiskāks tēls ir Annas Klēveres Klēra, kas ir racionāli domājošā, "labā" Katrīnas māsa. Grūti noticēt, ka viņas rūpes par māsu ir patiesas. Tādēļ jābrīnās par Katrīnas labprātīgo došanos māsai līdzi pēc tēva bērēm uz viņas mājām citā Amerikas malā. Tāpat grūti nojaust, ko Klēra patiesībā jūt pret māsu un ko jutusi pret tēvu.

Taču kopumā izrāde atstāj nopietnu pēcgaršu – visvairāk jau domājot par lietu pretrunīgo dabu, vecāku un bērnu talantu abpusgriezīgajām attiecībām, kā arī par jauna režisora vēlēšanos nepretenciozi analizēt mūsu dzīves pretrunas.

Regīnas Ezeras priekšnamā

Vērtējums:

Ļoti līdzīgas tēmas skartas Lilitas Ozoliņas monoizrādē, ko Laura Groza veidojusi, balstoties uz Noras Ikstenas darbu "Esamība ar Regīnu". To vērojot, paralēli jādomā par četrām reālām sievietēm – Regīnu Ezeru, Noru Ikstenu, Lauru Grozu un Lilitu Ozoliņu. Tās ir četras visādā ziņā atšķirīgas personības, kuru "saskarsme" radījusi vēl piekto – to, kura redzama Dailes teātra Kamerzālē iestudējumā "Regīna" aktrises Ozoliņas, režisores Grozas un mākslinieces Ievas Kauliņas interpretācijā. Šajā piektajā sievietē spoguļojas viņas visas, tāpēc no vienas puses skatītājam izrādes rēbuss attiecībā uz pašu Regīnu Ezeru ir gana sarežģīts. Taču no otras – skatītājam (īpaši jau nu skatītājai) ir lielāka fantāzijas jeb līdzdomāšanas brīvība, meklējot asociācijas sevī.

Šķiet, ka režisorei viens no svarīgākiem pieturas punktiem iestudējumā bijis sievietes – radošas personības sarežģītais dzīves līdzsvara meklējumu ceļš. Mazāk skartas rakstnieces attiecības ar literatūru. Pati rakstniece droši vien par to būtu priecīga, ka "viesi" nav tikuši tālāk par viņas priekšnamu (kā pati reiz izteikusies). Varbūt tas ir arī tādēļ, ka šajā sieviešu kompānijā viņas talantam ir vislielākais mērogs, kuru varam tikai radoši interpretēt, bet diez vai līdz galam saprast, uzminēt, atklāt.

Iestudējuma Regīna ir savā liktenī it kā vīlusies sieviete. Izrādes intonāciju var raksturot kā grūtsirdīgu – par dažādajām dzīves likstām Lilitas Ozoliņas skatuves tēls runā ar pacietīgi samierniecisku smaidu. Kaut arī tā noteikti ir stipra sieviete, kura nelūzt un neliecas. Un tas savukārt dod gan cerību, gan apsolījumu – varbūt, pārdomājot cita kļūdas vai atziņas, varam nonākt pie sev derīgām. Tāds jau gan ir arī viens no mākslas darbu mērķiem.

Un arī Regīnas Ezeras grāmatas gribētos atkal pārlasīt…