Izrāžu apskats: Par savām un citu atkarībām  (12)

'Pērnvasar. Negaidot' Nacionālajā teātrī

Aizvadītajās sezonās arvien vairāk iepriecina jauno režisoru darbi: tas, kā jaunā paaudze strādā ar aktieriem, materiālu, tēmu, un "Pērnvasar. Negaidot" nav izņēmums. Tēmas ziņā režisora izvēla gan nav oriģināla - par taisnprātību un beznosacījumu mīlestību tuvinieku starpā Latvijas teātrī ir spēlēts un spēlēts. Arī "Pērnvasar. Negaidot" ir par to, cik ļoti savā mīlestībā otram varam nodarīt pāri, slēpjoties aiz nesavtības un Dieva mīlestības aizsega, patiesībā otru ierobežojot un neļaujot brīvi "elpot".

Vladislava Nastavševa telpa ir askētiska - klavieres ar režisoru pie tām visu izrādes laiku, saliekamais "tūristu" krēsliņš, tenisa rakete, vēl šis tas… Nav nekā lieka, viss koncentrēts uz stāstu, kas aktieru reizē distancētājā un reize galēji psiholoģiski precīzajā organikā vērsts skatītājos, paspilgtināts ar paša režisora radīto muzikālo fonu. Atceroties, ka režisors pats arī komponists, ir brīži, kad viņam spēlējot, tieku "atrauta" no aktieriem, jo vēlos sadzirdēt režisoru. Tas tomēr ir tik neikdienišķi - režisoram radīt noskaņu arī ar muzikālo fonu, pašam to arī atskaņojot klātienē. Tas ir daudz personiskāk par pasūtījumu citam komponistam vai kāda muzikālā materiāla piemeklēšanu.

Režisors visu izrādes pusotru stundu ir pie klavierēm - brīžiem spēlē, briežiem vēro aktierus, brīžiem skatās publikā. Pagriezies pret publiku, viņš ir arī visu to laiku, kamēr uz izrādi atnākušie skatītāji ieņem vietas. Izrādei sākoties, var saprast, ka cilvēkus (skatītājus) viņš identificē ar dārzu, kuru reiz kopis Tenesija Viljamsa stāsta centrālais varonis. Dzejnieks Sebastians gan ir jau miris, taču viņa tuvinieki mēģina vēlreiz noskaidrot, kādi bijuši apstākļi jaunā cilvēka negaidītajai nāvei pērnvasar.

Ļoti smalki un interesanti režisors spēlējies ar gaismu, atklājot "īstenību" pustumsā vai liekot varoņiem slēpties pilnīgi atklātā apgaismojumā, izgaismojot skatītāju rindas vai atkal tikai vienu no stāsta varoņiem. Turklāt apgaismojuma intensitāti brīžiem kontrolē paši aktieri - ieslēdzot vai izslēdzot prožektorus un elektrības slēdžus. Tieši tāpat taču iespējams kontrolēt upura uzvedību ar medikamentiem - ieslēdzot vai izslēdzot gaismu apziņā.

Uzvedumā spēlē saskaņots ansamblis, kur katram pat vizmazākās lomas tēlotājam līdz sekundēm pārdomāta uzvedība un mizanscēnas. Lāsmas Kugrēnas atveidotā kalpotāja Fokshilas kundze savā gandrīz vai bezvārdu lomiņā rada nojautu par gluži velnišķīgu spēku klātbūtni. Pirmizrādē visgatavākā, rīcībā un filozofijā motivētākā persona bija Ināras Sluckas Vīneblas kundze: sāpīgi atklāta versija par akli mīlošu un paštaisnu māti. Iespēlēšanās noteikti par labu nāks Jāņa Āmaņa dakterim, kurš pagaidām vairāk attaisno rezoniera funkcijas (tas gan tieši izriet no viņa uzdevumiem attiecībā uz jaunās Katrīnas "nopratināšanu"). Arī Ineses Pudžas Katrīnai vēl jūtama telpa lomas zīmējuma attīstībai, kaut viņas atveidotais tēls pārliecina savā emocionālajā labilitātē un sarūgtinājumā par nespēju ietekmēt gan vecās Vīneblas, gan savas ģimenes diktātus. Tādējādi viņa atklājas kā nākamais psiholoģiskā terora upuris, kas var "norauties" tieši tāpat kā noticis ar viņas brālēnu pērnvasar.

'Apglabājiet mani zem grīdas' Dailes teātrī

Par līdzatkarībām, kad esam gatavi pakļauties apkārtējo (mīļo!) cilvēku psiholoģiskajam teroram, runā arī Regnāra Vaivara jaunākais iestudējums "Apglabājiet mani zem grīdas". Var tikai apbrīnot režisora izvēli par labu tik sarežģītam un smagam materiālam. Taču lieliski, ka uzvedumā režisors kopā ar aktieriem atradis to trauslo līdzsvaru starp naturālu nežēlību savstarpējās attiecībās un grotesko traģikomismu, kad arī skatītājs, sekojot notikumiem, var reizē gan distancēties, gan just līdzi. Distancēties, jo noskatīties otra pazemošanā nav patīkami pat ja tas ir tikai teātris, bet no otras puses - redzot šādu attiecību galēju izkāpinātību, iespējams ieraudzīt arī taisnprātības smieklīgumu.

Estētiski abas izrādes ir atšķirīgas. Ja Nastavševs iekšējās pasaules spoguļus mēģina atklāt ar minimālismu, fokusējot uzmanību uz tēlu iekšējo pasauli, tad scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša gandrīz naturālistiskais Saveļjevu dzīvokļa un piešķūņa iekārtojums  it kā slēpj notiekošā nenormālību. Regnāra Vaivara iestudējumā redzam it kā normālu vidi, it kā normālus cilvēkus un it kā normālu sadzīvisku rosību. Ne-normāls ir veids, kādā šie cilvēki komunicē un forma, kādā viņi prot mīlēt cits citu. Noteikti jāatzīmē režisora spēja visai adekvāti krievu valodas "trīsstāvību" pārnest latviešu valodā, lai runātais vienlaikus būtu gan organiski, gan pietiekami rupji latvieša ausij.

Grūti analizēt mazā puikas aktierdarbu, jo vairāk par visu izrādes laikā jādomā par to, kādu iespaidu atstāj vai neatstāj uz viņu šāda teātra pieredze. Pat apzinoties, ka mūsdienu bērni gan vecāku kontrolēti, gan nekontrolēti ne to vien redz un dzird plašsaziņas līdzekļos, Markuss Rodrigo Rozentāls izskatās imūns pret šo šļuru. Viņa atveidotais Saša ir kā (citējot Regnāra Vaivara "Aija pēc Jaunsudrabiņa" detaļu) ķiļķens vai klimpa histēriskajā pieaugušo pasaulē. Var jau būt, ka tas labi strādā uz skatītāja uztveri, jo liek padomāt par paša uzvedības neadekvātumu. Gribas ticēt, ka režisors kopā ar ansambli ir atraduši veidu, kā mazajam aktierim to visu "neuztvert personīgi", lai netraumētu psihi.

Ar atturīgu bijību, slēptu iekšējo inteliģenci un moto "gudrākais vienmēr piekāpjas" Vectēva lomu veidojis Juris Bartkevičs. Pagaidām epizodisks tēls šķiet Ilzes Ķuzules- Skrastiņas atveidotā zēna mamma Oļa, jo nav īsti skaidra viņas vieta šajā kompānija - mīl viņa savus vecākus, puiku, darbu vai mīļāko. Sulīgs un dzīvē precīzi noskatīts dakterītes portrets izdevies Ērikas Aglijas Toņai. Taču vislielāko gandarījumu sagādā aktrise Indra Briķe vampīriskās Vecāsmātes lomā. Ja savdabīgs pašanalīzes procesa autoram Pāvelam Sanajevam bijis šī visnotaļ autobiogrāfiskā stāsta uzrakstīšana, tad ko līdzīgu psihoanalīzes seansam sagādā Indras Briķes aktierdarbs. Sekojot līdzi viņas Vecāsmātes dēmoniski izmisīgajai vēlmei visus izkomandēt, neadekvātajam paštaisnumam, spējai mīlēt tikai caur lamāšanos, hipohondrijai attiecībā uz mazdēlu, bet jo īpaši - ārprātu atgādinošajam monologam pie meitas dzīvokļa ārdurvīm, rodas izjūta, ka šajā lomā iespējams ieraudzīt visu Indras Briķes radošo biogrāfiju. Lieliski, ka aktrise nav baidījusies Vecomāti rādīt kā neglītu, vecu un indīgi riebīgu. Faktiski iestudējumā darīts viss, lai šī "ragana" neizraisītu ne vismazākās simpātijas. Tomēr jau minētajā monologā viņas varone pēkšņi raisa tādu līdzjūtību, it kā es pati, citu nemīlēta, tikko būtu izmesta uz ielas.