Izrāžu apskats: Truša alā – nakts vēl nav galā
Foto: Jānis Deinats, 'Fotocentrs'

Jau pagājušas vairākas nedēļas kopš noskatījos Kārļa Krūmiņa izrādi "Truša alā" Nacionālā teātra Aktieru zālē, bet tā joprojām emocionālajā atmiņā uzpeld kā smalkas cilvēku psiholoģijas studijas. Jaunajam režisoram izdevies panākt ļoti skanīgu aktierspēli un jūtīgu problēmas izpēti. Savukārt lieliskais, bet šobrīd simtprocentīgi neizmantotais aktieris Intars Rešetins pārsteidz ar drosmi ķerties pie režijas. Un debijas izrāde "Nakts vēl nav galā" ir nostrādāts, skatuves estētikā ļoti gaumīgs, bet katra privāto pieredzi – kutinošs kamerdarbs.

Vērtējums:

"Truša alā"

Izrādes atmosfēru raksturo emocionāls trauslums, kas skatītājā rada spriedzi, sekojot varoņu uzvedībai un runātajam vārdam. Gandrīz visu laiku ir tāds kā iekšējs satraukums - vai kāds no varoņiem nepateiks ko tādu, kas var izraisīt bumbas sprādzienu. Un tā ir duāla situācija - no vienas puses, tu saproti, ka ir svarīgi teikt, ko domā, ko jūti, ko pārdzīvo. Bet, kā saprast, kur ir tā robeža - cik daudz, cik atklātam būt? Lai neievainotu citus, nenodarītu pāri otram. Izrāde netiecas pateikt priekšā pareizos uzvedības modeļus. Lomas uzbūvētas, jūtīgi parādot katra cilvēka individualitāti jeb unikalitāti - uzvedībā, vajadzībās, apziņā. Katram ir sava izpratne par lietām, katram citāda emocionālā inteliģence un pieredze, līdz ar to - katram būs atšķirīgs ceļš, kā tikt pāri sāpēm, pārdzīvojumiem un ģimenes traģēdijām.

Abus izrādes cēlienus ir bauda saslēgties ar aktieru darbiem, kuros redzami patiesi un dzīvi cilvēki, nevis maskas vai lomas. Pat ja, piemēram, Lienes Gāliņas varone Beka izrādes sākuma daļā spēlē lomu "ar mani viss kārtībā", tomēr - kā vislabākajās psiholoģiskā teātra tradīcijās, ir caurredzams zemteksts jeb zemslānis ar viegli gruzdošām un nepārejošām sāpēm (bērna zaudēšana). Lielisks Hovija lomā ir Jānis Vimba. Viņa atveidotais varonis ir vīrietis, kura priekšstatos, protams, nav labais tonis jūtināties vai kaut ko analizēt. Tomēr tik labi cauri šīm tipiski vīrišķajām bruņām redzams, ka nepārtraukti tiek meklēta izeja no šīs trauksmes pilnās sajūtas, kas kritiskā situācijā izlaužas asarās.

Jūtīgi un kolorīti partneri abiem galveno lomu tēlotajiem ir arī Madara Saldovere Īzijas lomā un Lāsma Kugrēna Neitas lomā. Abas varones - māte un meita - ir enerģiskas un gana atraktīvas, kas labi sadzīvo ar asprātīgajiem lugas autora Deivida Lindseja-Ebaira tekstiem. Savukārt Kaspara Dumbura Džeisons šķiet apveltīts pat ar kādiem pārpasaulīgiem vaibstiem, brīžiem radot sajūtu - ka viņš šajā ģimenē ir atsūtīts kā eņģelis un katalizators reizē, lai uzspridzinātu esošo "iedomāto" mieru. Uģa Bērziņa iekārtotā telpa atgādina bērnistabu, no kuras šiem pieciem varoņiem jāspēj tikt ārā. Jo dzīvei ir jāturpinās.

"Nakts vēl nav galā"

Lai simtprocentīgi kā skatītāja piedzīvotu Intara Rešetina iestudējumu, man traucēja jau iepriekš redzētā filma "Last Night", pēc kuras režisors arī iedvesmojies. Toties šī pieredze lieliski noderēja tam, lai saprastu, cik daudz no sevis režisors "pietamborējis" klāt. Un tās ir foršas, oriģinālas detaļas, zemteksti un jauni stāsta līkloči. Video izmantojums vai viesmīļu iesaistīšana ainu pārbūvēs un citas režisoriskās idejas iestudējumu nebūt nepieblīvē, drīzāk rada pārliecību par Rešetinu kā intensīvi meklējošu režisoru.

Intaram Rešetinam izdevies ne tikai radīt adekvātu telpu (labs palīgs bijis scenogrāfs Kristians Brekte) ar atmosfēru un kompozicionāli harmonisku izrādes veselumu, bet noskaņot arī aktieru ansambli sev vēlamajā stāsta intonācijā. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas, Ginta Grāveļa, Initas Dzelmes un Jāņa Vimbas (otrā sastāvā Mārtiņš Počs) atveidoto varoņu attiecību sarežģītais četrinieks šķiet kā absolūti ticams mūsdienu pasaules nogrieznītis, kas uz mirkli iecelts DT Kamerzālē. Režisors ar šī stāsta palīdzību aktualizē jautājumu par atklātības un privātuma robežām, kas eksistē kaut kur starp spēku nekrist kārdinājumos un pārliecību, ka es taču drīkstu gribēt vēl kaut ko...

Skatoties jebkuru iestudējumu, man kā skatītājai ļoti svarīgi ir just to, ka režisors risina pašam svarīgus jautājumus. "Nakts vēl nav galā" noteikti ir tāds darbs. Loģiski, arī aktieriem šādos apstākļos ir vieglāk dzīvot savos tēlos un būt ansamblim, kurā pat epizodiska loma uzmirdz kā pērle: kā Āris Rozentāls - ar brīnišķīgu humora izjūtu un vīrišķīgu šarmu apveltītais Trūmens; kā mazas konfektītes ir arī Dārtas Danevičas epizodes.

Izrādes smaguma centrs, protams, ir galveno tēlu četrinieks. Ilze Ķuzule-Skrastiņa Džoannu veidojusi kā pietiekami sarežģītu mākslinieces tipu, kuras garu nemitīgi tramda jūtu un prāta cīņas. Savukārt Initas Dzelmes Laura dzīvē ir dažu labu skrambu dvēselē ieguvusi gudra sieviete ar veselīgu pašapziņu. Īpašs prieks par Gintu Grāveli Maikla lomā, kuru, pēc jaudīgi nospēlētā Kaligulas, pēdējos gados esam pieradināti skatīt vien kolorītās raksturlomās. Un izrāde pierāda, ka viņam ļoti labi piestāv arī romantiskas drāmas varonis. Jau otrā šāda tipa loma šosezon ir Jānim Vimbam (Alekss), atturīgi un jūtīgi nospēlēta arī Rešetina izrādē.

Abi mazo zāļu iestudējumi - "Truša alā" Nacionālajā un "Nakts vēl nav galā" Dailē - jo īpaši rada prieku par jaunajiem režisoriem, kuri tik radoši dzīvojas pa "vecmodīgo" reālpsiholoģisko teātri. Turklāt, tiek runāts par katram normālam mūsdienu cilvēkam svarīgu tēmu: kamēr tupēsim truša alā (nespējot apzināt savus skeletus vai iekšējos dēmonus), nakts vēl nebūs galā...

Tags

Dārta Daneviča Ilze Ķuzule Intars Rešetins Izrādes apskats Kristians Brekte

Comment Form