Saistībā ar “Cietsirdīgajām spēlēm” pirmizrāžu laikā režisore nedaudz sūkstījās, ka iestudējumam bijis atvēlēts mazāk laika nekā gribējies un vajadzējis. Šobrīd, pusgadu pēc pirmizrādes, izrāde rit kā perfekti ieeļļots mehānisms. Un taisni žēl, ka tā izkritusi no piecu nominēto saraksta cīņā par gada labākās dramatiskās izrādes titulu 2004./2005.gada sezonā. Ir gan nominēts Artūrs Krūzkops par Kaja lomu kā labākais jaunais skatuves mākslinieks, taču arī Ingai Misānei šajā pašā nominācijā, līdzās novērtējumam par darbu izrādēs “Galka Matalka” un “Pūt, vējiņi!”, droši rakstāmas arī “Cietsirdīgās spēles” par Neļas lomu.
Tieši ap Ingas Misānes vitālo, enerģisko, reizē tik dabisko un komiski teatrālo Neļu griežas viss sižeta virpulis, bet skatītāju emocijas nepārtraukti tiek šūpinātas augšā lejā - no jautriem un smieklīgiem mirkļiem līdz nežēlīgi skumjām epizodēm.
Līdz Neļas atbraukšanai, trīs jaunekļu (kuri bijuši tuvi draugi kopš agras bērnības) dzīve ritējusi it kā rāmi un mierīgi. Katrs darījis (vai arī nedarījis) savu darbu, ar lielāku vai mazāku (vai vispār bez) patiku. Šķiet, galvenais dzīves iepriecinājums, bijušas regulārās tējas (un ne tikai tējas) dzeršanas Kaja trīsistabu standartdzīvoklī. Ja cilvēks pazaudējis saprašanos ar vecākiem, tad draudzība patiesībā paliek vienīgā jēga būt cilvēkam. Visiem šīs lugas jaunajiem varoņiem, ir kāds iemesls, kādēļ nemīlēt savus vecākus. Un par ģimenes aizvietotāju kļuvusi Kaja, Terentija (Mārtiņš Egliens) un Ņikitas (Andris Bulis) kompānija, kurā kā ģimenes locekļi zināmā mērā tiek pieņemta arī Neļa un daiļā Meitene (Anna Klēvere).
Kā bērni spēlējas ar lellēm, tā pieaugušie mēdz spēlēties ar bērniem. Īpaši ar maziem, kamēr tie paši par sevi nekā nespēj pastāvēt. Un, kāds gan tur brīnums, ka izauguši, arī bērni savas dzīves modelē pēc tiem pašiem principiem? Brīžiem tas ir smieklīgi, bet ārprātīgi arī. Cik vienkārši ir puisim piedraudēt ar “es tev pagādāšu bērnu!”. Bet tas būs mazs cilvēciņš, kurš pēc tam visu mūžu mocīsies ar zemu pašnovērtējumu, kompleksiem un pārliecību, ka nevienam nav vajadzīgs. Kamēr vecāki kopā varbūt dzīvo tikai “bērna dēļ”…
Kā liecina šī Nacionālā teātra izrāde - spēlējamies mēs visi, neatkarīgi no oficiālās valsts varas (izrādes fons ir padomju laiki), ģimenes priekšzīmīguma vai vecāku alkoholisma stadijas. Pie kraha savstarpējās attiecībās varam vainot tikai paši sevi. Taču tas zināmā mērā ir optimistiski, jo līdz ar to varbūt mūsu rokās ir arī ieroči, lai šo to vēl vērstu uz labu? Tā arī Terentijs tomēr mēģina piedot savam tēvam, kurš dēla mīlestību nesekmīgi diedelējis jau labu laiku (sāpīgi dramatisks Jāņa Skaņa aktierdarbs). Gribas ticēt, ka arī Neļa tomēr atkal satiksies ar māti, kaut lugas sākumā bravūrīgi paziņojusi, ka savus vecākus ienīst. Daci Bonāti epizodiskajā Neļas mātes lomā var tiešām apbrīnot - brīdī, kad viņa skumju sadragāta ierodas Kaja dzīvoklī, es pilnībā noticu, ka pirms tam viņa tiešām vairākas dienas klīdusi pa Maskavu no vienas adreses un citu, kurās Neļa varētu būt pabijusi.
Izrādei beidzoties, uz dīvāna nelaimīgais paraugzēns Ņikita draudzīgi savam sānam pieglauž Neļu. It kā cerīgi. Kaut gan pēc redzētā jādomā, kuram vispār no lugas varoņiem izdevies kādu patiešām mīlēt… Sarežģīta tā pasaulīte… Un par izrādi jādomā vēl vairākas dienas pēc noskatīšanās. Ļoti gribas cerēt, ka šajā iestudējumā iesaistītie aktieri, no kuriem daļa tagad ir t.s. Poliščukas, nevis Nacionālā teātra aktieri, nekur nepazudīs un spēlēs “Cietsirdīgās spēles”, kamēr vien būs iespējams. Jo redzētgribētāju ir daudz, bet izrādes telpa maziņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
