Raiņa sapņi (Latvijas Nacionālais teātris)
To, ka šis ir bijis Raiņa un Aspazijas gads, laikam nav bijis iespējams nepamanīt. Dažnedažādas kvalitātes pasākumi ar Latvijas literatūras zelta pāra vārdu jau vienā brīdī ir radījuši pārdozēšanas sajūtu. Taču no pārpildītā piedāvājuma ir radušies arī oriģināli un pārsteidzoši mākslas darbi - tai skaitā Kirila Serebreņņikova veidotā izrāde "Raiņa sapņi".
Manuprāt, viens no izrādes plusiem ir tas, ka to nav veidojis latviešu režisors (līdzīgs gadījums ir lietuvieša Gilda Aleksas versija par "Zelta zirgu" LKA Zirgu pastā), kuram ar Raini un Aspaziju ir neskaitāmas asociācijas jau kopš bērnības. Iespēja palūkoties uz "Latvijas dižgaru" no malas ir iespēja radīt jaunu skatu punktu. Tieši tas ir pats atsvaidzinošākais Serebreņņikova versijā par Raini - spēles ar mūsu stereotipiem, pieņēmumiem un iestīvinātajiem ideāliem, meklējot aiz tā visa reālo cilvēku un viņa prātu.
Režisors uz skatuves uzbur gandrīz vai taustāmu sapņa atmosfēru, radot kinematogrāfisku un episku vidi, kurā atdzīvojas ne tikai Raiņa dzejas tēli, bet arī viņa iekšējie pārdzīvojumi un šaubas. Sadarbībā ar libreta autori Ievu Struku un komponistu Jēkabu Nīmani, Kirils Serebreņņikovs skatītājos rada pārdomas par cilvēka eksistenci raksturojošiem jautājumiem, par mākslinieka personību un tās mūžīgo nemiera stāvokli, kā arī - ko mums šodien kā latviešiem un kā cilvēkiem nozīmē Rainis?
