Kaislība galvenajā lomā. Režisors Ģirts Šolis par pikanto komēdiju 'Kazanova'  (1)

Vēl dažas dienas pirms 14. februāra Leļļu teātra lielajā zālē rit sparīgs darbs. Gandrīz pilnīgā tumsā uz skatuves spīd sarkani burti, kas veido topošā iestudējuma galvenā varoņa vārdu – Kazanova. Tumsā atspīd arī vizuļojoša maska, kas nepārprotami atgādina to, ko delikāti mēdz dēvēt par "vīrišķo lepnumu". Jā, jā – TAM iestudējumā ir dota atsevišķa loma. Savukārt lelles izspēlē ainas no Kazanovas vecāsmātes bērēm un tikšanos ar Lukrēciju – pirmo galvenā varoņa kā nobrieduša vīrieša kaislību.

Februāris ir karnevālu laiks. Gatavojoties darbam pie iestudējuma, režisors pabijis Venēcijā, kur apmeklējis Kazanovas ieslodzījuma vietu, kā arī pārvedis daļu pilsētas atmosfēras – īstas, venēciešu meistaru veidotas karnevāla maskas, kas būs daļa no izrādes personāžu vizuālā tēla. Aktieru vadītas, uz skatuves darbojas arī marionetes, kuru autore māksliniece Velta Emīlija Platupe atzīst: "Katrai lellei ir "vēsture" – prototips, daudzas bijušas konkrēti cilvēki." Pārsvarā mākslinieci iedvesmojušas senāku laiku filmu un mūzikas zvaigznes, kuru veidols darināts, izmantojot dažāda veida papīru, audumus un kristālus.

Kas īsti būs Kazanova uz Leļļu teātra skatuves? Vai jaunais iestudējums pētīs leģendārā dēkaiņa un dāmu valdzinātāja biogrāfiju, vai mēģinās nojaukt stereotipus? Īsti ne. Turklāt – iespējams, visi Kazanovas panākumi pie sievietēm un piedzīvojumi nav tikai viņa vien varoņdarbs.

"Iestudējuma pamatā ir pašu veikts pētījums. Tas pastarpināti sasaucas ar Džakomo Kazanovas slaveno manuskriptu "Manas dzīves vēsture". Šos memuārus viņš sarakstīja mūža nogalē. Šī autobiogrāfija ir pamats tam, ka vispār mūsdienās par tādu Kazanovu zinām. Taču par jaunību tiek rakstīts ļoti cienījamā vecumā... Viss tiek izskaistināts, izpušķots," saka Šolis.

"Pats foršākais un interesantākais ir fakts, ka Kazanova nāk no aktieru ģimenes, visa viņa bērnība ir pagājusi teātrī. Pārģērbšanās. Maskas. Turklāt tā ir Venēcija. Darbība notiek mēra laikā, tāpēc arī praktisku iemeslu dēļ ikdienā staigāja maskās. Visa šī vide ir ļoti teatrāla. Venēcijā joprojām sajūtas ir "crazy", kā sapnī. Šī pilsēta ir diezgan specifiska – ar šaurajām ieliņām, ūdeņu satiksmi. Kā zinātniskās fantastikas filmā – kaut kas prātam neaptverams." Šo atmosfēru režisors centies iedzīvināt uz skatuves.

"Iestudējums necentīsies nojaukt mītus un izstāstīt precīzu biogrāfiju. Mēs spēlējamies ar biogrāfijas elementiem, kas ir pagrieziena punkti viņa brieduma attīstībā. Viņš caur šīm dažādajām attiecībām faktiski aug. Ja sākumā tā ir salīdzinoši nevainīga pirmā pieredze, vēlāk viņš slīpē savu gaumi."

"Tā būs komēdija. Vai romantiska? Es nezinu. Cik nu sekss ir romantisks... Pamatā tā ir kaislību spēle."

Režisors arī piebilst, ka pēc 18. gadsimta tikumiem nekā tik ārkārtēja Kazanovas attiecībās ar sievietēm nemaz nav: "Tā ir attieksme pret dzīvi, kas saistīta ar diezgan agro miršanas vecumu. Tas mudina cilvēkus dzīvot krāšņi."

Uzziņas materiālos gan teikts, ka Kazanova nodzīvojis savam laikam garu mūžu un miris 73 gadu vecumā. "Tas tā ir, ja pieturamies pie fakta, ka viņš tāds pavisam īsts ir bijis un dzīvojis. Manuprāt, objektīvi raugoties, tādu mūžu ar šādu dzīvesveidu nav iespējams nodzīvot.

Turklāt 18. gadsimts mums piedāvā virkni šādu varoņu. Apmēram tai pašā laikā dzīvoja slavenais grāfs Senžermēns, arī diezgan turīgs vīrs, tendēts uz izklaidēm un blēņu stāstiem. Arī barona Minhauzena dzīves gadi sakrīt ar to pašu laiku. Arī diezgan labi atbilst šim pašam tēlam. Manuprāt, Kazanovas esence ir kaut kas līdzīgs anekdotēm par poručiku Rževski. Tas, kurš mūža beigās to uzrakstīja, iespējams, pats nemaz nav visu šo stāstu izdzīvojis. Ir diezgan grūti pierādīt, ka bibliotekārs, kurš dzīves galā apgalvo, ka ir Kazanova, un ņem galu Duhcovas pilī, šodienas Čehijā, patiešām ir īstais.

Taču es arī neredzu jēgu veidot iestudējumu par Kazanovas vēsturisko dzīves gājumu, tad jātaisa dokumentālā filma un pētījums. Mūsu stāsts tomēr ir par kaut ko citu.

Mūsu varonis pamatā ir nevis pats Džakomo Kazanova, bet viņa kaislība. Izrādē ir Kazanovas tēls un atsevišķi nodalīts kaislības tēls, ko ikviens vīrietis un arī ikviena sieviete ļoti labi sapratīs. Vīrišķo lepnumu mēs nodalām. Tas ir tas, kas viņam jauc galvu un izved cauri piedzīvojumu līkločiem. Jaukt sirdi vai prātu ar kādu citu orgānu – tā ir slavena metafora. Vīrieši bieži mēdz domāt "ar citu vietu". Mūsu gadījumā tai "citai vietai" ir iedota gruntīga loma, ko atveido Pēteris Galviņš," ieskicē Šolis.

Vēl viena Kazanovas leģenda ir tā, ka viņš savas dzīves laikā pabijis arī Rīgā un Jelgavā. "Es domāju, ka ļoti daudziem būtu gribējies, lai viņš kaut kur būtu pabijis. Mēs pat aizfantazējāmies, ka tikpat labi, ņemot vērā šīs vietas, kur atrodas Leļļu teātris, agrīno vēsturi, viņš varētu būt šeit bijušā viesnīcā piestājis," smejas Šolis. Viņš piekrīt – tikpat labi mūsdienu sabiedrībā varētu būt slavenā Kazanovas pēcteči.

"Tomēr ar šo iestudējuma stāstu netiek pausta kāda morāle vai pamācības. Kazanova ir tēls, kas jau ir ikona, un ikvienam ar to jau ir kaut kādas asociācijas. Tomēr – skaties, kā gribi, tas ir stāsts par pusmūža krīzi, par neizmantotajām iespējām, par izpušķotiem, krāsainiem jaunības dienu piedzīvojumiem. Stāsts, kas ikvienam kaut kādā mērā ir pazīstams. Un man ir svarīgi, lai skatītājs ar šīm situācijām identificējas.

Viņa vecums sakrīt ar manis paša šā brīža briedumu. Jā, es ļoti personiski uz to visu skatos. Mēģinu ļoti godprātīgi par to visu runāt. Visi tie piedzīvojumi, tas, kādas ir iestudējuma beigas, manuprāt, ir visas komandas pārdomu moments."

Kazanovas iestudējumam Leļļu teātrī ir sarežģīta priekšvēsture. Pirms pāris gadiem to veidoja režisors un dramaturgs Andris Kalnozols, bet vēl pirms viņa – Aleksandrs Mindļins (Sanktpēterburga), kurš Leļļu teātrī radīja arī izrādi pieaugušajiem "Karmena. Sievietes versija". Tomēr neviens no šiem iestudējumiem pirmizrādi tā arī nepiedzīvoja.

"Šķiet, nu jau tāda kā jubileja – Kazanova desmit gadu garumā," skarbi pajoko režisors un godīgi atzīst, ka arī šoreiz Kazanova nemaz tik viegli "nedodas rokā".

"Godīgi sakot, man tas ir drusku spīta un principa jautājums. Beidzot to novest līdz galam. Cik var čakarēties?"

Jau trešo sezonu Šolis ir Leļļu teātra galvenā režisora amatā. Pirms tam vairākus gadus bijis aktieru apvienības "Umka.lv" radošais dzinējspēks, kas vietējo publiku iepazīstināja ar atšķirīgu pieeju leļļu teātrim, iedzīvināja sadzīves priekšmetu, dzēlīgi jokoja, radīja jaunus tēlus un starpdisciplinārus projektus. Jau stājoties amatā Leļļu teātrī, viņš kā vienu no mērķiem izvirzīja lauzt stereotipu par Leļļu teātri kā tikai bērniem domātu kultūras iestādi. Pēdējo sezonu laikā teātrī līdzās tradicionālajam, mazajiem skatītajiem domātajam repertuāram tapuši iestudējumi "Zelta zirgs", "Romeo un Džuljeta", tāpat arī jauni vaibsti ienesti bērniem domātajās izrādēs.

"Pirmkārt, tīkamākais sasniegums nāca 2018. gada "Spēlmaņu naktī" gan ar nominācijām, gan balvu kategorijā "Labākais aktieris otrā plāna lomā" – Aleksandram Jonovam. Manuprāt, mums ir izdevies ierakstīt jaunus burtus Latvijas teātra vēsturē. Man arī ir liels prieks, ka beidzot "Spēlmaņu naktī" ir izdalīta jauna kategorija "Gada izrāde pusaudžiem". Cerams, ka tā tas arī paliks. Šai auditorijai domātās izrādes ir pavisam cits lauciņš. No mākslinieciskā viedokļa ir izdevies pavilkt visu kolektīvu mazliet uz augšu, drīzāk nevis uz augšu, bet skatīties plašāk, bet ir arī ļoti daudz sadzīvisku problēmu, kas vajā visu sistēmu."

"Esot šajā amatā, jāsaskaras ar daudziem uzdevumiem, kas vienkārši ir jādara. Es nevaru tikai lidot savos sapņos. Tas nozīmē: ja repertuārā trūktu piemērotas izrādes, piemēram, trīsgadniekiem, es uzņemtos un taisītu. Tas pats ir krievvalodīgajā trupā. Pieprasījums ir gana liels, nevaram nedomāt par šo auditoriju."

Sarunā Šolis uzsver, ka šobrīd režisoru, kuri būtu gatavi strādāt ar lellēm, turklāt izprastu leļļu teātra specifiku un jaunākās tendences, ir ļoti maz. "Nav arī lielas pārliecības, ka tuvākajā laikā Kultūras akadēmijā tam pievērsīsies. Šobrīd trūkst jaunās maiņas. Dažus jaunus režisorus man ir izdevies piesaistīt. Ziemassvētkos Arnita Jaunzeme lieliski debitēja ar izrādi "Sidraba egle", no krievu trupas Rodions Kuzmins tikko ir pabeidzis "režisorus" un vienu izrādi jau uztaisījis."

"Esmu par to runājis sausu muti. Esmu vairākkārt rosinājis – ielieciet Kultūras akadēmijas režijas studentu programmā vismaz vienu mācību gadu ar leļļu teātri saistītu kursu. Lai jaunie režisori vismaz var redzēt šī teātra veida iespējas." Kā pozitīvu piemēru viņš min Viesturu Kairišu, kura divās jaunākajās izrādēs – "Mumu" Krievu teātrī un "Baltiešu gredzenā" Nacionālajā teātrī – līdzās aktieriem darbojas lelles. "Mūsdienu teātris pamatā ir milzīga eklektika, tiek jaukti žanri un robežas. Tāpēc arī ikvienam topošajam aktierim būtu lietderīgi apgūt leļļu teātra pamatus," uzskata režisors.

Teātra galvenais režisors ir ievērojis, ka arī publika Leļļu teātrī mainās, un tas notiek tieši uz pieaugušajiem domāto izrāžu rēķina. "Tādas izrādes kā "Zelta zirgs", "Romeo un Džuljeta" piesaista jaunas sejas. Šad tad esmu redzējis cilvēkus, kas savulaik nāca uz "Dirty Deal Teatro" – "Umkas.lv" izrādēm. Tomēr ļoti plašu auditoriju mums ir sarežģīti uzrunāt. Lietuvā, piemēram, ir 12 profesionālas leļļu teātra trupas, mums ir viena."

Viņš arī uzskata, ka pieaugušajiem domātās izrādes ir vajadzīgas ne tikai skatītājiem, bet arī aktieriem. "Lai paliktu vesela psihe, ir vajadzīgs arī spēlēt saviem vienaudžiem par savai paaudzei aktuālām problēmām. Lai nepaliktu tikai par lācīti, zaķīti vai kaķīti."

"Daudzi uztver mūs kā bērnu teātri, bet tas tā nav. Šis ir leļļu teātris. Taču šī problēma, ka publika nemaz nezina – izrādās, leļļu teātrī var būt izrādes arī pieaugušajiem –, nav tikai Latvijā. Tas ir paradoksāli, jo leļļu teātris ir viena no senākajām teātra formām. Vēsturiski leļļu izrādes bijušas saistītas ar revolūciju, ar ķecerībām. Lelles aizsegā aktieri varēja pateikt to, ko patiešām domā, un vēl vairāk. Stāties neatļautās seksuālās attiecībās, cirst galvas, ņirgāties par augstmaņiem un izrādīt savu neapmierinātību caur humoru, sarkasmu. Šobrīd Latvijā pieaugušo leļļu teātrim zobiņi ir drusciņ apvīlēti, taču caur lellēm zemtekstu gūzmu var nodot daudz lielāku."