”Man ir svarīgi, lai darbs rada prieku man pašai, ceru, kāda šī prieka dzirkstīte ieslīdēs arī zālē. Dzimšanas dienā būšu tuvinieku un kolēģu vidū,” teic aktrise, kura savā 65. jubilejā 19. novembrī atradīsies uz skatuves. Viņa intervijā ”Latvijas Avīzei” uzsver, ka, iestudējot ”Mēdeja.Teātris” mērķis nav bijis veidot komerciālu vai nekomerciālu izrādi.
”"Mēdeja. Teātris" ir 2001. gadā Kļima (Vladimirs Kļimenko) sarakstītās lugas pirmā daļa. Luga radīta divām aktrisēm – jaunai un jau gados. Pirms diviem gadiem autoram bija ideja veidot izrādi Rīgā ar Taņu Bondarevu jaunās aktrises lomā, bet dažādu apstākļu dēļ darbu nepabeidza. Esmu pateicīga Mairai Asarei par lugas tulkojumu. Un nav svarīgi, vai skatītājs ir lasījis traģēdiju vai arī redzējis izrādi vai filmu – Mēdeja ir saistīta ar tik daudziem priekšstatiem. Taču teātris ir tikpat nežēlīgs, tikpat sevi postošs, tajā ir tikpat neprātīga mīlestība un tikpat liels naids,” intervijā stāsta aktrise.
Viņa arī nepiekrīt, ka mūsdienās skatītājs meklē viegli sagremojamu izklaidi: ”Mans skatītājs ir tas, kurš interesējas par manu darbu; kurš nāk, nopērk biļeti un skatās izrādi. Un nav būtiski, vai viņam ļoti patika, mazliet patika vai nepatika. Saku paldies par to, ka viņš interesējas par to, ko daru.”
Lilita Ozoliņa atradusi kopēju valodu ar jauno režisori Lauru Grozu-Ķiberi, kaut gan līdz šim viņai nav paticis strādāt ar režisorēm sievietēm. Laura Groza veidojusi gan jauno iestudējumu ”Medeja. Teātris”, gan iepriekš pašas Lilitas Ozoliņas izvēlēto ”Regīna”.
”Manuprāt, jaunie paši ņem iespējas. Man ļoti patika Lauras Grozas iestudētā izrāde "Shopping & fucking", un tāpēc uzaicināju viņu iestudēt "Regīnu". Vispār man nepatīk strādāt ar režisorēm sievietēm. Kā Laurai Grozai izdevās mainīt manu attieksmi, nezinu. Nezinu arī, ar ko tas beigsies, jo režisoram ir jāmīl aktieris. Kā sieviete režisore var mīlēt aktrisi? Taču ar Lauru Grozu viena otru saprotam no pusvārda, uzticos viņas gaumei,” tā par jauno režisori intervijā ”Latvijas Avīzei” teic izcilā latviešu aktrise.
Par savu režisoru, Skolotāju ar lielo burtu Lilita Ozoliņa sauc Pēteri Pētersonu, kurš bija viņas studijas vadītājs, pedagogs, režisors un cilvēks – personība. Tāpat aktrise ir pateicīga pedagogam Jānim Zariņam. ”Atceros, mēģinājām mūsu diplomdarba izrādi – "Pazudušo dēlu". Viņš kā vienmēr atnāca ar savu termosiņu, dzēra tēju un lika mums ar Haraldu Ulmani vairākkārt atkārtot ainu, kurā iepļaukāju savu dēlu. Saku – vairs nevaru. Viņš – labi. Ja nevari, jāiet prom. Un skrūvē termosiņu... Šo bildi redzu bieži un vienmēr sev atgādinu, ka nevar būt tāda vārda "nevaru",” atceras aktrise.
Starp saviem litenīgajiem skatuves iedvesmotājiem aktrise min arī Arkādiju Kacu, Romānu Kozaku un Allu Sigalovu.
Jau ziņots, ka Lilitas Ozoliņas jubilejai par godu Dailes teātra Mazajā zālē, 19. novembrī gaidāma pirmizrāde Vladimira Kļimenko lugas ”Mēdeja. Teātris”.
Līdzās Lilitai Ozoliņai izrādē spēlēs Ieva Segliņa, tajā piedalīsies arī mūziķis Kārlis Auzāns (čells, elektronika), kurš ir arī jauniestudējuma mūzikas autors.
Latviešu teātra un kino aktrise Lilita Ozoliņa, dzimusi 1947. gada 19. novembrī, Rīgā. Kopš 1966. gada viņa spēlē uz Dailes teātra skatuves, dažu darbojusies arī Latvijas Nacionālajā teātrī un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Plašu popularitāti ieguvusi ar savām kino lomām filmās "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967), "Klāvs - Mārtiņa dēls" (1970), "Ezera sonāte" (1976), kā arī ”Ilgais ceļš kāpās” (1980), u.c.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
