Foto: Publicitātes foto
27. aprīlī vienam no ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijas teātra vidē - Jaunā Rīgas teātra galvenajam režisoram Alvim Hermanim - aprit 50 gadi.

Hermaņa populārāko iestudējumu vidū ir "Revidents", "Ziedonis un visums", "Klusuma skaņas" un "Vectēvs", taču pēc biļetēm ir jācīnās teju uz katru viņa izrādi.

Viņa darbi ir atpazīstami arī ārpus Latvijas, kur viņš saņēmis vairākus prestižus apbalvojumus. Pēdējo gaidu laikā skatītāju iemīļotāko Hermaņa izrāžu vidū jāmin "Oņegins. Komentāri", "Kabalas noslēpumi" un pērn pirmizrādi piedzīvojusī izrāde "Divpadsmit krēsli".

Sveicot viņu jubilejā, "Delfi Kultūra" uzrunāja viņa kolēģus - režisorus Vladislavu Nastavševu un Māru Ķimeli.

"Protams, Hermanim var novēlēt panākumus, veiksmi un veselību, bet svarīgāks varētu būt jautājums par to, kāda būtu Latvija bez Hermaņa. Viņš tiešām ir ļoti jaudīgs cilvēks un viņa ietekme neattiecas tikai uz teātra vidi.

Pateicoties viņam, visa Latvijas teātra vide ir sarosījusies, uzbudinājusies, kļuvusi aktīvāka. Tad, kad vidē ir tāda Eiropas klases personība kā Hermanis, arī visiem pārējiem ir jāsarosās un jātur līdzi - pat tiem, kam nepatīk Hermaņa darbs, jo viņiem, savukārt, ir stimuls strādāt pie saviem darbiem ar līdzvērtīgu jaudu," stāsta Ķimele.

"Tāpat ir arī sociālajā vidē - Hermanis pauž savu viedokli temperamentīgi un iespaidīgi. Man tas šķiet ļoti labi, jo tipisks Eiropas Savienības viedoklis bieži ir nekā nepateikšana, arī meli.

Alvis ar savu tiešumu liek visam aktīvi darboties, liek sarosīties. Neiet pat runa par to, vai viņa darbi ir labi vai slikti, bet tie izsit no inerces, dod paātrinājumu, un tas ir veselīgi mums visiem. Mēs patērējam viņa jaudu," raksturo režisore Māra Ķimele.

Arī Vladislavs Nastavševs ir iestudējis vairākas izrādes Jaunajā Rīgas Teātrī. "Personības pievilcības spēks - tas ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par Alvi. Nesen spriedām par to, vai mākslinieka privātajai dzīvei ir sakars ar viņa mākslu. Alvis apgalvoja, ka nav.

Es domāju citādi. Atceros, ka, klausoties viņa argumentus, pēkšņi kļuva mazsvarīgi, vai es tiem piekrītu. Vienkārši gribējās tajos ieklausīties. To es saucu par personības pievilcības spēku. Tas spēks iet visam pa priekšu, un visam piešķir jēgu," stāsta Nastavševs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!