Par diviem iestudējumiem divos teātros: “Mīlnieks atgriežas nozieguma vietā”. Māris Čaklais dzejā un dziesmās - Režisors Mihails Gruzdovs un “Tikai muzikants” - Raimonda Paula dziesmas teātru izrādēm, režisors Edmunds Freibergs.
“Katru gad’ no jauna...” Ziemassvētku dziesmā tas būtu Kristus bērniņš, kas nāk, tā Teātra dienā aktieru koncerti. Šogad – Dailes teātrī un Nacionālajā teātrī. Dailes teātrī jau vairākus gadus par vadmotīvu koncerta programmai tiek izvelēts kāds dzejnieks: šogad iestudējuma “Mīlnieks atgriežas noziegumvietā” pamatā Māra Čaklā dzeja un dzejoļi dziesmās. Savukārt Nacionālajā teātrī ap Teātra dienu ierastās teātra žurkas sērijas vietā koncerts ar maestro Raimonda Paula dziesmām. Tā kā Dailes teātrī visas dziesmas izraudzītas ar Imanta Kalniņa mūziku, var arī teikt, ka vienā teātrī Kalniņš, otrā – Pauls. Lai kāds arī būtu dzejas izmantojums, tieši mūzika ir pamatu pamats šādiem iestudējumiem. Vēl jo vairāk, ja izpildītāji ir aktieri. Un tas laikam būs mūžīgs vilinājums – ļauties aktieru izpildītām dziesmām. Kaut arī tas nebūs perfekti profesionāls dziedājums, noteikti būs emocionāls vēstījums un patiess pārdzīvojums.

Tik daudz par faktiem. Emocionāli, vismaz mani, tā pa īstam aizkustināja “Tikai muzikants” Nacionālajā teātrī, kur pirmās daļas programmu veido R. Paula komponētās dziesmas teātra izrādēm, bet otrajā daļā – jaunas dziesmas ar Guntara Rača vārdiem.

Lielāku simboliku un filozofiju mēģināts piešķirt Dailes iestudējumam –trepes un laipas (scenogrāfs Andris Freibergs), dziedošie aktieri, “Putnu balles” meitenes un puiši, raibi plankumainas videoprojekcijas un “Time after Time” mūziķi virs spēles laukuma šķita vairāk ar prātu savienota kompozīcija. Aktieru runātie Māra Čaklā vārdi aizsniedz sirdi tikai fragmentāri. Notiekošajam pa īstam var pieslēgties vien brīžos, kad dzied/spēlē Artūrs Skrastiņš un Rēzija Kalniņa. “Dziesma par vīnogām” un “Pomeranču vainadziņš” ir īpaši dzīvi skatuves notikumi. Tomēr izrādes laikā nepamet sajūta, it kā koncerts šoreiz būtu vairāk saštukots. Ne personīgi pārdzīvots.

Pretstatā tam Nacionālā teātra pieticīgi iekārtotajā skatuvē centrā patiešām bija mūzika. Bez pompozitātes, pārspīlētas filozofēšanas un ar mēru sentimentāli. Ļoti veiksmīgi izstrādāta arī kustību partitūra (horeogrāfe Anta Priedīte) – aktieri Dita Lūriņa, Karīna Tatārinova, Mārtiņš Egliens un Mārcis Manjakovs ļoti labi tika galā ar dziedāšanu un ķermeņa plastikas pārvaldīšanu vienlaicīgi. ( Kamēr Dailes teātra aktieri īpaši ar kustēšanos sevi neapgrūtināja, uzvedumu padarot vēl stīvāku.) “Tikai muzikants” tiek dēvēts arī par R.Paula lielās jubilejas ieskaņu koncertu. Koncertā maestro klātbūtne ir ne tikai fiziska, bet arī atgādina gan par viņa lielisko humora izjūtu, gan par viņa režisora talantu, kas allaž jutis muzikālo kompozīciju dramaturģiju arī koncerta robežās.

Mierīgs prologs, emocionāla kulminācija, perfekts koncerta ritms, un kā saistviela – viena no R.Paula “firmas zīmēm”– gaumīgi skarbas, neiestudētas asprātības. Nebeidzu vien apbrīnot šo talantīgo cilvēku, kurš spēj radīt tik skaistu mūziku, būt menedžeris un režisors ar izteiktu intuīciju vienlaikus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit