Publicitātes foto

Portāls "Delfi" sadarbībā ar festivāla "Homo Novus" organizatoriem piedāvā festivāla diskusiju cikla interviju ar Libānas režisoru – kolekcionāru Rabi Mruē, ar kuru sarunājas Sabiedrības par atklātību - "Delna" padomes locekle Inese Voika

Rabi Mruē foto galerija!

Inese Voika: Mana pirmā profesija bija pētnieciskā žurnāliste, un man ir daudz nācies darīt to, ko redzam tavā izrādē - īpaši dzenot pēdas pazudušai naudai. Tāpat kā tu izrādē Meklējot pazudušo darbinieku esmu griezusi rakstus no avīzēm, bet es nevaru tev parādīt savus krājumus – tie arī ir "pazuduši". Savā izrādē tu runā par pazušanas fenomenu, par cilvēka pazušanu un par to, kā mēdiji interpretē realitāti. Tu pats to dari izrādē, sēdēdams skatītāju zālē, likdams skatītājiem sekot tavam imidžam uz ekrāna.

Rabi Mruē: 1997.gadā es sāku pārvērtēt to, kas ir teātris un kāpēc es nodarbojos ar teātri. Es sapratu, ka Beirūtā teātris vairs neieņem lielu lomu valsts dzīvē. Cilvēki nenāk uz teātri. Viņus tas garlaiko. Arī mani tas garlaikoja. Kā taisīt teātri? Ko mums vajadzētu rādīt teātrī? Parasti režisori nodarbojas ar mizanscēnu veidošanu, strādā ar perspektīvu. Es izvēlējos veidot teātri divās dimensijās, vēlējos pievērst uzmanību diskusijai. Mani kolēģi un draugi teica – tas ir ļoti labi, bet tas vispār nav teātris. Un teicu, nē, tas ir teātris. To nav viegli pieņemt cilvēkiem, kuri ir studējuši teātri četrus gadus. Jo īpaši aktierim – prasīt no viņa, lai viņš vairs nespēlē. Manās izrādēs uz skatuves netiek spēlēts, tur nav lomas, nav rakstura būvēšanas klasiskajā izpratnē. Šādi riskējot, manā prātā atveras daudzas citas lietas. 1998.gadā es izvēlējos pēc izrādes neiet paklanīties. Kad publika sāka applaudēt, es biju tiešām nobijies, jutos neveikli. Mans instinkts teica, ka ir jāiet pie skatītājiem, ka nav ētiski nepateikties par aplausiem. Bet konceptuāli tam bija dziļa nozīme. Nākamajā dienā jau vairs nebija tik grūti iztikt bez paklanīšanās. Vēl pēc dienas sajūta bija – jā, tas ir normāli, ka neeju. Mans mērķis nav provocēt publiku, mērķis ir vispirms provocēt pašam sevi. Man vajag darīt kaut ko tādu, par ko neesmu drošs. Kas mani sapurina. Lai baidos no šī jaunā pakāpiena. Tad ir jēga to darīt.

Jā, tu gribi raisīt diskusiju par šodienu. Ir daudz dzīves aspektu, kurus var izmantot izrādēs. Tava izvēle krīt runāt par to, kas tiešā veidā ir laikrakstos, kaut kas no politiskās vides. Vai tas ir apzināti?

Tuvie Austrumi joprojām ir karstais punkts. Mums ir kari un politiskās krīzes. Cilvēki bēg no politikas. Libānā ir tādi mākslinieki, kuri saka: "mēs nesadarbojamies ar politiku, mēs taisām mākslu". Taču arī tādā veidā viņi izdara politisku izvēli – taisīt mākslu mākslas vārdā. Es savukārt apzinot, ka arī, nodarbojoties ar teātri, pat ja runāju par personīgām lietām, politika mani ietekmē. Ko mums domāt par šo politiku un kādai tai jābūt, tas ir atsevišķs jautājums. Mani neinteresē politikas detaļas, tomēr es gribu pateikt, ka mums nav jāizvairās no politikas.. Un mani interesē rosināt domas, nevis sajūtas publikā. Tas ir politisks akts, jo kā indivīdi mēs ieņemam pilsonisku lomu, jo mums ir mēle, mums ir valoda, un mēs varam lietot valodu, lai izteiktu domas, bet ne sajūtas. Vieni cilvēki sēž zālē un otri skatās, un viņi sarunājas par abstraktām tēmām.

Tu teici, ka vēlies, lai skatītājs domātu un aicini uz diskusiju par abstraktām lietām. Kas ir tās lietas, par kurām tu domā spēlējot šo izrādi?

Es un jūs, un pa vidu ir attēls. Es vienmēr kontaktējos ar publiku caur attēlu. Es skatos kameras lēcā un jūs skatieties acīs manam dzīvajam attēlam. Izvēloties šo formu es baidījos, bet tad sapratu, ka mans dzīvais attēls uz skatuves ir spēcīgs, un skatītāji ir gatavi tam sekot. Es sēžu ar jums, ar publiku. Viena no domām, kas mani piemeklē ir: kas ir reāls, mans attēls vai es pats. Jo tas attēls jau neesmu es. Kāds teātra cilvēks man jautāja, kāpēc to visu neierakstīt un nerādīt ierakstā. Manuprāt, tad izzūd teātra līdzsvars. Tam ir jānotiek te un tagad, un publikai ir jāzina, ka tepat zālē es esmu. Mēs esam gatavi TV skatīties, piemēram, futbola maču, kas notiek Brazīlijā četros no rīta, bet mēs esam gatavi celties un skatīties, jo tā ir iespēja būt klāt šai notikumā. Tas pats ir skatoties pārraides par karu. Tikai, vai tur TV ekrānā parādās tas pats karš? Tas ir jautājums, uz ko man nav galīgas atbildes.

Tu runāji par medijiem. Vakar izrādes beigās mēs sākām applaudēt, un tu sēdēji uz skatuves, tavs dzīvais attēls bija uz skatuves un nedarīja neko. Mēs gaidījām, tu neko nedarīji. Mēs nesapratām, vai tas ir tavs attēls, vai tu pats. Ko tu gribēji, lai mēs darām? Ko tu gaidīji no mums?

Bet manis jau tur vairs nebija, tu nepamanīji?

Nē. Es sēdēju pirmajā rindā.

Es biju pazudis. Es vairs nebiju teātrī – es reāli biju uz ielas. Lai vēlreiz pasvītrotu to, ka viss ir manipulācija – mēdijos, vēsturē, vienalga kur. Mēs neko neuztveram tādu, kāds tas pie mums atnāk. Jums jāapzinās, ka izrāde ir sintēze starp māksloto un patieso. To nav iespējams nošķirt, tāpat kā izrādē pieminētās viltotās valsts markas, kuras Libānas valsts izvēlējās paturēt apritē, jo nevarēja nošķirt īstās no neīstajām. Ar vēsturi notiek tas pats. Kas ir refleksija, kas ir vēsture un kā to rakstīt, un kam ir tiesības izvēlēties, ko atstāt vēsturei, ko paslēpt un ko izcelt. Vēsturi raksta uzvarētājs. Feministes pārrakstīja pasaules mākslas vēsturi, analizējot no savu vērtību skata punkta. Vienlaicīgi vīrišķīgais jeb tradicionālais skats uz mākslu arī ir saglabājies. Man ir svarīgi, lai tiek veidotas un dokumentētas dažādas vēstures, dažādas realitātes.

Skatoties izrādi, man attīstījās domas par žurnālista atbildību. Tas man bija kā dūriens sirdī, sekojot avīzēs atspoguļotajai nozagtās naudas summas svārstībai no 42 līdz 3 miljardiem, un nepārtrauktai citu faktu maiņai. Žurnālisti bieži neapzinās, cik spēcīgi viņi ir un izturas bezatbildīgi pret savu darbu. Viņi dzenās notikumiem pakaļ, lai tikai būtu ar ko aizpildīt avīzes. Manu blakussēdētāju uzrunāja cita līnija - par pazušanu plašākā nozīmē: kā mēs pazūdam no sabiedrības, viens no otra, un ko nozīmē viens otram būt mediju un komunikācijas "realitātē". Dažādie stāsti mani mudināja secināt, ka tev ir jauši vai nejauši izdevies darboties pēc žurnālistikas principa - prezentēt faktus, cik vien iespējams neitrāli, lai cilvēkiem paliek vairāk vietas veidot pašiem savu realitāti. Jo viņi to dara jebkurā gadījumā.

Laikraksti un TV, tas mūsdienās ir gandrīz kā čats. Tur ir tikai tas, kas notiek patlaban un kur ļoti viegli un vienkārši var mainīt savu viedokli. Turklāt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Vienu dienu -vienas baumas, citu - pilnīgi pretēja informācija. Tā nav vēstures grāmata. Kad to ieliek grāmatā vai dokumentālā filmā, tas ir cita veida pieraksts.

Kāda bija reakcija uz izrādi Libānā?

Es to parādīju tikai divas reizes, tiesa lielā zālē. Tad mani uzmeklēja pazudušā darbinieka radinieki un uzaicināja uz nopietnu apspriedi. Viņus pamatā interesēja divi jautājumi: kas aiz manis stāv un kā interesēs es to daru, ja esmu pacēlis 1996.gada notikumus. Viņi negribēja ticēt manai mākslinieciskajai motivācijai. Otrs - vai es ticot, ka viņu radinieks nav vainīgs naudas pazušanā. Bet es taču jau izrādes sākumā pasaku, ka mani neinteresē apsūdzības vai patiesības noskaidrošana, bet iešana pa šauru robežu, kas nosaka realitāti. Beigās viņi man atļāva rādīt izrādi, tikai saskaņojot ar viņiem. No tā es, protams, atteicos. Kopš tā laika esmu ar izrādi Eiropā un citur, vairāk nekā 50 viesizrādes.

Kāda veida realitāti tu pētīsi turpmāk?

Es nezinu. Es patlaban pārvērtēju savu pieredzi, domāju arī par izteiksmes formu savos darbos. Tas pārvēršas par profesiju. Es tagad zinu trikus, zinu, kas jādara, lai tie strādātu. Man ir jānojauc šī konstrukcija, būvētu kaut ko no jauna. Tas ir aizraujošs process. Tā ir mākslinieka loma dzīvē – tiklīdz esi izveidojis rāmi, tā ir laiks ko mainīt.

Turpmākais festivāla diskusiju ciklā: 24.septembrī 16.30 ar Buenosairesas režisoru Mariano Pensoti sarunājas teātra un kino režisors Pēteris Krilovs 26.septembrī 16.30 ar itāļu režisoru Romeo Kasteluči sarunājas režisors Viesturs Kairišs.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form