Teātra pelēkā kardināla grēksūdze. Saruna ar Elmāru Seņkovu
Foto: LETA

"Delfi Kultūra" piedāvā Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbu sēriju lekciju kursā "Ievads žurnālistikā" - šoreiz Dārtas Ceriņas intervija ar režisoru Elmāru Seņkovu.

"Man tagad ir jāaizmirst sava profesija," bet Latvijas jaunā režijas viļņa talants Elmārs Seņkovs to nespēj, jo viņa dzīves alfabēta alfa un omega ir teātris. "Gals", "Indrāni", "Raudupiete", "Vasarnieki" un svaigākais veikums "Ezeriņš" ir tikai pāris izrādes, kuras spilgti apliecina Elmāra autorību, kā arī kritiķu un skatītāju komplimentus, kas vainagojušies "Spēlmaņu nakts" balvu birumā un aplausos.

Teātris un pedagoģija bija mērķis, bet Blaumanis pats atrada viņu. Pirmo gadu režisors ir pedagoga ampluā Latvijas Kultūras akadēmijā, kur tiek apmācīti aktiermeistarībā pirmā kursa aktieri. Elmārs
studentus izaicina radīt citu dzīves interpretāciju caur savu personību un izdzīvot citu dzīvi. "Tu esi ar savām smadzenēm, tēla runu un stāstu, mēģinādams sajusties, kā viņš jūtas." Ko pašam Elmāram nozīmē lomu maiņa uz skatuves un iniciācija dzīvē? Mēs sākam ar teātri no bērnības un beidzam ar bērnību teātrī.

Turpinot tavas izrādes "Ezeriņš" uzstādījumu, ka dzīve sastāv no atsevišķiem mirkļiem - tā ir fragmentarizēta - "kā izstāstīt cilvēka likteni dažās minūtēs, ja dzīvē liktenīgi notikumi notiek dažāda garuma minūtēs, stundās un dienās?" Kurus pieturpunktus tu izceltu, kas veidotu šādu tavas dzīves konceptu?

Pirmais būtiskais pieturpunkts ir tas, ka es pats izdomāju iet dramatiskajā pulciņā piektajā klasē Friča Brīvzemnieka pamatskolā, tad nākamais - netiku nekur, kur vēlējos studēt - ne jurisprudencē, ne sociālajās zinātnēs, ne vēsturniekos, bet kā pēdējais  -   tiku pedagogos. Tam sekoja izvēle pirmajā kursā-  darbs "Depo" veikalā ar 350 latu algu vai pedagoga darbs skolā ar 40 latu samaksu. Izvēlējos otro. Es sāku veidoties kā pedagogs, vadot stundas un paralēli pabeidzot Latvijas Universitāti. Drīz vien Inese Pudža mani aicināja stāties Kultūras akadēmijā. Un es aizgāju.

Vai šie pieturpunkti ir patiesi būtiskas izvēles vai organiskas likumsakarības?

Tie ir tie punkti, kas noveda mani pie tā, kas es esmu. Tie ir pagrieziena leņķi. Tajā laikā bija ļoti švaki ar naudām, kad nācās izvēlēties starp darbu veikalā un pedagoga darbu. Atceros pat sarunu ar mammu, kura ar savu sirdsgudrību man vaicāja, ko es patiešām vēlos darīt savā dzīvē. Beigās es aizgāju strādāt par mazāku naudu, iemācoties cilvēka un pedagoga kvalitātes. Tā ir liela veiksme darīt, ko vēlies, un saņemt par to naudu.

Jo Tu to neuztver vairs kā darbu, bet kā aicinājumu, misiju?

Liela daļa uzskata, ka darbs ir jādara par naudu. Tev nav jādara kaut kas, ko tu negribi. Dienā tu pavadi trešdaļu, pat pusi no sava laika, veicot tos pienākumus, kurus nevēlies, tad tā ir baigā nelaime.

Atgriežoties pie bērnības, kādas atmiņas vari uzburt par to?

Es esmu rīdzinieks, dzimu Rīgā, bet abi vecāki nāk no Latgales, no Ludzas novada. Bet visas vasaras es pavadīju laukos - tās bija garas kā gads, un es apguvu tik daudz. Mana fantāzija atraisījās. Nekā jau tur nebija, no pilsētas bērna viedokļa, bija tikai viens televīzijas kanāls. Saskare ar dabu, mammu, smiltīm un ūdeņiem. Es varēju sēdēt viens mierā un klusumā - ar to es asociēju savu bērnību nevis ar pilsētu. Pilsēta? Tā ir skola, Āgenskalns, kas man ir ļoti tuvs.

Kāda ir tava pirmā saskarsme ar teātri - kā ar ēku,  izrādi vai ar tā aizkulisēm, virtuvi?

Tas ir laikam tāpat, kā pajautāt, kāda ir tava saskarsme ar nāvi, jo katrā vecumposmā tā ir cita. Tāpat ir teātrī. Pirmais teātris ir skolā, tad nākamreiz tu aizej uz Nacionālo teātri un redzi, kā uz skatuves Normunds Laizāns spēlē Zvejnieka dēlu. Tā ir mistika, vesela dzīve, kura ir aizsniedzama un tajā pat laikā neaizsniedzama. Nākamā satikšanās sakrīt ar mācībām pie Māras Ķimeles, kura atver to izpratni par teātri. Vēlāk tu pats sāc strādāt teātrī un tu nemitīgi centies noskaidrot, kas ir šī dzīve. Šobrīd, kad satiecies ar studentiem, tad darba laikā tu sāc domāt, kas ir nepieciešams aktierim. Pedagoģija tāpat kā māksla nemitīgi attīstās - pedagoģijas metodika noveco.

Tu vēlējies kļūt par pedagogu, jo tev būtiskas ir reformas, redzēji, ka kaut ko vajadzētu darīt savādāk, vai tev patīk tieši misijas apziņa un darbs? Vai ir abas puses?

Ir gan, gan. Vienmēr liekas, ka tu nāksi un kaut ko jaunu darīsi. Patiesībā neko tu reformēt nevari.

Varbūt, ja tu neesi sistēmā, tad no malas vari redzēt ainu, bet kad esi iekšā tad esi zaudējis objektivitāti?

Tu nevari vairs būt elastīgs, jo tu esi sistēmā, pat akadēmija ir sistēma. Jā, es redzu citu kļūdas no malas, bet es neredzu savas. Tāpēc es saku studentiem, ka māksla un pedagoģija ir tikpat subjektīvas lietas. Ir jāmēģina atlasīt graudus no pelavām - jācenšas saprast, ka nav nevienas pareizas patiesības, ka veidot izrādi. Galvenais ir viņus izskolot par labiem cilvēkiem. Tehnikas iedzīšana varbūt dažāda - vienam metode der, bet otram neder. Es tā aizdomājos, ka patiesībā pedagogs nevar būt universāls. Viņš nevar būt labs pret visiem nekad, viņš nevar būt visiem derīgs.

Bet vai ir kas tāds, ko ir izdevies īstenot, strādājot ar jaunajiem aktieriem, kas raisa gandarījumu? Kādas atziņas? Vai viss vēl ir procesā?

Gandarījums ir tas, kad tu studentiem iedod elpu vai enerģiju, iedot vēl vienu teritoriju, pavērt jaunas durvis, tad viņus ievest un viņi pasaka - "o, te es nekad neesmu bijis". Par rezultātu vēl neko nevar teikt, jo tu kādam palīdzi, kādam nepalīdzi. Ir jāpavada ļoti daudz laika nemitīgi kopā, lai otru iepazītu.

Tevī ir liela uzticība aktierim. Skatoties tavas izrādes ir jaušama liela aktiera autonomija un liela virsvadība vienlaikus.

Jā, jā, ja tu aktierim uzticēsies, tad viņš uzticēsies tev. Tā ir tāda mijiedarbība. Es mēģinu aktieri atbrīvot, ļaujot viņam darīt to, kas viņam būtu jādara. Mans uzdevums ir rāmi uztaisīt. Kas ir pats svarīgākais uz skatuves? Aktieris, kas īstenība nes un sludina tavu ideju caur savu personību, kas ir tik ļoti skaisti. Tev ir viņš jāmīl, jāciena, jo viņš dara tavu darbu - režisors pasaka, bet aktieris veic melno darbu. Tu vari nenākt uz izrādi un vairs neskatīties, jo zini, ka viņš turpina tavu darbu. Aktieris ir vienīgais, kurš tavu darbu iedzīvina. Viņš to dara dzīvu. Tā ir kalpošana - tev vajag atrast dzīvē to, kam kalpot, protams, labā dzīvē. Jo kalpošana ir ļoti skaista - vai nu teātrim, mākslai. Režisors var izdzīvot visu galvā un tev nav publiski jāver vaļā sava sirds, jo to var izdarīt caur aktieri. Labāk es esmu pelēkais kardināls, kurš nekur neparādās.

No kā, tavuprāt, būtu jāsastāv izrādei - kuras ir tās galvenās sastāvdaļas, kuras iznes tavu rokrakstu?

Tas ir pats grūtākais jautājums. (Pauze). Es pats uz to nevaru atbildēt. Es nezinu, kas ir mans rokraksts, to nevar neviens pateikt. (Smejas) Neesmu nevienā kritikā lasījis, ka "jā, tas nu ir Elmāra rokraksts". Varbūt man skauž, ka  režisoriem ir savs rokraksts. Bet, manuprāt, ja tev ir radies tāds, tad tev šī profesija ir jābeidz - tu sāc apnikt - "jā, nu atkal jau tajā stilā". Ja man būtu iespēja likt pseidonīmu, tad ar katru izrādi es tādu liktu.

Lai katrs tavu darbu uzlūkotu bez tava vārda?

Bieži vien kritiķi pazaudē objektivitāti, ja vadās pēc iepriekšējām izrādēm. Pats tu tikai zini, kas ir izdevies un kas ne, bet es katru reizi cenšos iet jaunu ceļu un pārsteigt pats sevi. Agrāk es izvēlējos drošākus ceļus, tad tagad es eksperimentēju un pats sevi izaicinu, uzstādot jaunus mērķus. Labāk, lai ir izgāšanās uz lielas skatuves, nevis tu ej pa drošu ceļu un pašam paliek garlaicīgi.

Manuprāt, rokraksts nav slikta pazīme, jo tā ir individualitāte, kas ļauj spēlēties ar tekstu, mainīt pieturzīmes, mainīt kontekstu.

Tu varbūt sāc citēt pats sevi?

Varbūt, bet tev ir iespēja mainīt skata punktu. Tas nav slikti. Jo Hermanim arī ir izstrādājies rokraksts, ko var uzreiz redzēt.

Kas ir Hermaņa rokraksts? Nu es tagad sāku domāt, kas tas ir.

To nevar pateikt, bet to var sajust. Bet varbūt tā ir komanda?

Jā, to var tikai sajust. Komanda ir jāizmanto līdz tam mirklim, kad tā izsmeļ sevi. Es tagad sāku domāt, ja kāds jauns students izveidotu "Latviešu stāstus", kas ir pirmā kursa etīžu uzdevums, tad izrāde neko neiegūtu. Vārds Hermanis nes jau savu vārdu.

Tas ir respekts. Svars.

Tas ir svars. Tu nevari izbēgt, ka tavu vārdu vērtē caur vārdu. Visu laiku kritiķi vērtē tā - "ā, tas bija Seņkova darbs, labi, paskatīsimies, jo iepriekšējo reizi bija tāds. Vai atkal tas pats Senkovs iet tajā virzienā?". Es šodien runāju ar Juriju Djakonovu pa telefonu, kurš man teica: "Elmār, tu nekad nezini, par ko tu savas izrādes taisi." Viņam ir taisnība. Ja tu zini par ko būs izrāde, tad to vari netaisīt - ja vienā teikumā spēj formulēt ideju, iemet to tviterī, sakot, ka "mans secinājums par dzīvi ir tāds un tāds". 2000 tvitera lasītāji izlasa un arī zina, tad viņi var neiet uz izrādi. Es varbūt pateikšu, ka zinu, par ko būs izrāde, bet beigās ir kaut kas cits, ļaujot pašam skatītājam nonākt pie sava secinājuma. Vai tā izrāde ir par īsu dzīvi vi nepiepildītu mīlestību. Tu atvēli skatītājam telpu.

Problēma vienmēr ir veidot programmiņā aprakstu un jau iekodēt ideju. "Demokrātija ir stipri pārvērtēta", ok, es gribu redzēt "Ričardu III". Tas arī strādā. Un tagad es domāju kā skatītājs, vai tiešām tā ir vai nav. Tas padara manu domāšanu šaurāku.

Vienkārši tavu domu saķer no sākuma un tu nevari atkāpties.

Iespējas Šekspīram ir tik plašas. Es varbūt gribu par kaut ko citu padomāt šajā izrādē. Tas ir tas jautājums, par kuru ir vērts padiskutēt.

Ir būtiski tev, kas izsaka kritiku vai nē? Vai autoritātes tevi ietekmē?

Autoritāte ir visspēcīgākā. Nekad neaizmirsīšu, ka pēc "Raudupietes" pirmizrādes Māra Ķimele man uzsita uz pleca un pateica - "beidzot tu esi režisors". Tas bija tāds notikums! Tas bija tik īsti un dziļi - beidzot, kad esi uzņemts režisoru kārtā. Varēja just, ka skolotājs ir guvis gandarījumu par savu audzēkni, viņš lepojas. Tur nav tīra skaudība, bet tāda profesionāla skaudība, kad tava autoritāte tev vaicā, kā tu to izdarīji?

Vai, tavuprāt, tu esi ieguvis tādu svaru savam vārdam, ka vari atļauties būt brīvāks? Vai atbildība tikai pieaug?

Ir svarīgi, kur tu ko taisi. Baigi jārēķinās ar teātri un kolektīvu, bet katrā ziņā es jūtos jau daudz brīvāks. Kolēģi saka: "Elmār, tagad vari eksperimentēt". Ok, vari uztaisīt vienu sviestu un pārdzīvot. Kroders ir radījis piecas neveiksmes, Ķimele - tikpat, Džilis arī. Kā Bogomolovs (Konstantīns, režisors - D.C.) teica: "Man  tagad man ir jāaizmirst sava profesija." Ļoti trāpīgi teikts, jo man tagad ir jāatmet štampi un jāiet nepareizie ceļi. Tā mākslā jādara un tā šādi top - "tā nedara", bet kurš ir teicis, ka teātrī tā nevar darīt? Varbūt tā arī, piemēram, "Ezeriņā" mēs likām biezu grimu, kas ir pavisam novecojis un nav modē. Ņemam pilnīgu teatrālismu. Ir pagājuši desmitiem gadu tas ir bezgaumīgi un tas atkal ir aktuāls, tagad vari izcelt to.

Bet varbūt tas strādā tieši ar ideju. Saliec pareizā kombinācijā.

Jā, pareizi, kombinācija. Tas pats Gorkijs stāvēja plauktā un neviens viņu neņēma, bet tagad ņem. Es tagad jūtu, ka nāks modē absurda lugas, nākamsezon būs Dīrenmats. Tagad cilvēks nesaprot, kas notiek valstī - valda totāls absurds. Mainās vērtības.

Bet ir viegli palaist vaļā izrādi tā, ka tu zini, ka viņa dzīvo pati savu dzīvi un ir laikā telpā?

Es nedomāju vairs par izrādēm. Es atlaižu izrādi jau ģenerālmēģinājumā - tas notiek jau, kad tiek parakstīti visi papīri. Gluži kā pieņemšanas-nodošanas akts. Tā izrāde vairs neko nevar izdarīt, jo ir teātra īpašums emocionāli. Vairs neko nesaku, es tās nelaboju un atstāju savu kļūdu pieminekļus, lai katru reizi sev atgādinātu, ka te ir kļūda, lai tās vairs neatkārtotos. Izrādes - kļūdu pieminekļi, jā, tā tās varētu arī atstāt. Neviena izrāde nav pilnība.

Ja tu varētu iestudēt, neņemot vērā skatītājus un kritiķus, kādu darbu, kas tas būtu? Ko tu vēlētos redzēt, kā tas izskatās uz skatuves priekš sevis?

Es vēlētos uzvest uz Dailes teātra lielās zāles izrādi ar vienu aktieri, ļoti vientuļu izrādi. Tieši tā proporcija ir tā, kuru neviens man neļautu. Bez scenogrāfijas, bez nekā. Jā, tas man ir tāds sapnis.

Ko aktieris uz skatuves darītu?

Nerunātu. Viņš daudz kustētos un dzīvotu savu dzīvi - pārgājiens cauri ikdienībai. Cilvēks, kas ir cilvēks - viņš dzer, ēd - tāds antropoloģisks darbs. Beigās skatītājs redzētu, jā, tā mēs dzīvojam.

Man vispār ļoti patīk cirks, it īpaši, Saules cirks. Bērnībā iepazinos ar cirku Rīgā, bet Parīzē iepazinos ar cirku otro reizi - tāds varens spēks, ka tas liek raudāt.

Vēlētos uzvest kvalitatīvu cirku - krāsainu, tādu, ka tu burtiski apraudātos no prieka. Cilvēka ķermenis ir tik neaptverams - tas spēj izdarīt tik daudz. Ar skaistu mūziku, tērpiem, dramaturģiju. Brīnumainu brīnumu, uz kuru raugās pieaugušais ar bērna skatu.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Elmārs Seņkovs Māra Ķimele Spēlmaņu nakts
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form